DVĒSEĻU PUTENIS
(Sal. pam. 24:11)
*******
Piemini tos,
kas nepārnāk...
*******
“Zvaigznes uzlec un riet,
Satumst pār pasauli nakts.
Zvaigznes – tik tālu tās iet...
Zemē – stāv nāve uz vakts.
Aizmūžu naktī putenis griežas –
Dvēseļu,
Dvēseļu putenis griežas.”
*******
1.
Es ilgi domāju
Par postu pasaulē;
Kas lielākais no tiem?
Vai tas, kas miesu kauj,
Vai posta dvēseli?
Vislielākais, to pieminiet –
Ka cilvēks nezina,
Kur viņa kājas iet.
Tas posta abus;
Ir miesu, garu
Nāves stingums skauj.
*******
2.
Cik cilvēks vērts?
Cik viņa sirds?
Cik asara,
Kas bāra acīs mirdz?
Tā vērtība ir
Mātes mīla maiga.
Un pirmais prieks
Un pirmā smaida zaiga.
Tā vērtība ir
Negulētas naktis.
Un sirdēsti,
Un mātes sāpju vaktis.
Tā vērtība ir
Kristus krusta mokas.
Un debesis
Un jaunas dzīves rota.
*******
3.
Kas soli uz apburtās zemes sper,
Tā dzīvības spēkus un asinis dzer.
Tam soļi arvienu vājāki kļūst...
Pat stiprākam spēkam ir jāsalūst.
Kas soli uz apburtās zemes sper,
Tas mūžam vairs sevīm nepieder.
To briesmīga vara kā pātagām dzen,
Dzeļ sāpes un nespēks un dvēsele sten.
Kas soli uz apburtās zemes sper,
Uz žēlastību tas veltīgi cer.
Ne atpakaļ griezties, ne apstāties lemts.
Līdz kapakmens smagais pār gājēju celts.
*******
4.
Kam doma dzisa?
Kam cerība risa?
Pašprāta lepnumā
Dzīvojot patvaļā.
Pēc sava ģīmja,
Pēc savas līdzības
Ikkatra rīcību
Mērot ar nicību.
Bez Dieva pasaule,
Bez Dieva sirdis.
Elki, kas dvēselē,
Posta un tirda.
*******
5.
Es redzēju kokus bez galotnēm,
Tās lauzusi spītīga roka.
Es redzēju ļaudis bez dvēselēm,
Kā grīšļi pa vējam kas lokas.
Kaut nolauzts,
Koks iespēj vēl atvases dzīt.
Kaut kroplis,
Viņš tomēr vēl dzīvo.
Bet cilvēks bez dvēseles
nokalst jo drīz –
Viņš miris,
Kaut miesa vēl dzīva.
*******
6.
No agrām bērnu dienām
Jau dadži sirdī dīgst.
Kā nesargātā dārzā,
Tur katrs staigāt drīkst.
Par to tiem maza bēda,
Kas paliek tur pēc tam.
Tie neredz savas kājas
Tur ziedus saminam.
Kad viss ir salauzts, postīts,
Pat putnus nesadzird.
Tie nicinoši saka:
“Tur atmata vien ir.”
*******
7.
...Un vīra gados
Ienākas, kas sēts,
Kas pamazām un lēnām
Izaudzēts –
...Un atkal sēts,
Lai pļautu
Nāvi.
*******
8.
Ar paša rokām sevi kaut –
Un bezgalīgām mokām ļaut –
Vissvētāko no dzīves dzēst –
Par tuksnesi sev dzīvi vērst –
Kam tas ir ļauts?
CILVĒKAM.
*******
9.
Ikkatra acs mums nīgri pretī raugās,
Ka izpostītas dvēseles mēs sevī nesam.
Mūs nicina par to, ka tādi esam.
Un tad pie zemes cieši piemīt rauga.
Mums nava drauga.
Vai radījuši paši sevi esam?
Vai meklējuši savu rūgto daļu?
Vai mums kāds prasīja, vai deva tādu vaļu?
Vai prasīja – kāpēc un kas mēs esam?
Mēs kautas dvēseles, mēs nedzīvotas dzīves.
Kas mūsu kroplumu gan savās rokās ņemtu,
Un brīvus, labus, tīrus izauklētu
Priekš citas, gaišākas un pilnīgākas dzīves?
VAI KĀDS MŪS DZIRDĒS?
*******
10.
Ak, dēls!
Kaut zinātu tos ceļus,
Kur tavas kājas iet,
Vai vakars tas vai rīts.
Kas tavu galvu cels,
Kad putekļos tā krīt?!
Es ietu turp,
Sirds ilgojas bez mitas.
Un dzīve sāpēs drūp...
Mans mīļais dēls!
*******
11.
Ar asarām, ja spētu dzīvi dot,
Es raudātu, ja spētu kādam līdzēt.
Jel sāpes kādam nedaudz atvieglot.
Uz zemes sen jau palo asru jūras,
Vai kādam tamdēļ vieglāks ticis slogs?
Ar liktenīgu noteiktību sūru
Arvienu ciešāk žņaudzas dzelzu loks.
*******
12.
Viņš nepārnāks -
Jūs velti viņu gaidiet.
Un katru brītiņu
uz ceļu skatus raidiet.
Viņš nepārnāks –
Jums vienaldzīgs viņš kļuvis.
Un jūsu sabiedrībai
sen jau zudis.
Viņš – grēcinieks –
Kur taisnību lai meklē?
Viss vienalga...
Viņš dzīvo kaut vai peklē.
Viņš nepārnāks.
Viņš nepārnāks
nekad.
*******
13.
Dedz guni, draugs,
Aiz loga nakts jau tumst.
Vējš koku zarus liec,
Un sniegi sitas logā.
Un sirds tik nemierīga, skumst.
Dedz guni, draugs,
Varbūt kāds ceļu taujā,
Kam paiet vairs nav jaudas.
Dedz guni, draugs.
*******
14.
Kad saki lūgšanu,
Jau vakars zvaigznes dedz.
Tos piemini -,
Ko nakts bez zvaigznēm sedz.
Kas svešos ceļos klīst.
Tos,
Kuri nepārnāk –
Varbūt
sirds cerēt drīkst.
*******
15.
Stindzošā saltumā putenis griežas –
Kā viļņi – te saplok, te ceļas.
Ziema vai vasara, diena vai nakts,
Dvēseļu –
Dvēseļu putenis griežas.
*******
KAS DZIMIS NAV NO GARA
Kas dzimis nav no Gara,
Būs Dievam mūžam svešs.
To aizmirstības vara
Kā rakstu smiltīs dzēš.
Kā akmens grimis purvā,
Kā nedzīvs koka zars -,
Viņš nejūt saules glāsta,
Ne to, ka pavasars.
Kā izdziestošai zvaigznei,
Kas tumsā zūdot skrej –
Ir liktens sirdij cietai,
Un sāpes dvēselei.
*******
NO PĪŠĻIEM
No zemes pīšļiem radīts tēvs.
No pīšļiem radīta ir māte.
Un mūsu starpā nav neviens,
Kam pāri pīšļiem ceļ, to skati.
Pa vienai lāsei dzīve lās,
Līdz beidzot visa izbeidzas.
Tik tālu dzīvās straumes liecas –
Pēc viņām spēka nava sniegties.
Vien tad, kad Dieva elpa skar –
Šie pīšļi brīdi dzīvot var.
---
Pārkāpums, tumsa un sāpes –
Tās ir tās kāpnes
uz leju, uz nāvi.
---
Tu lepni vēl stāvi?
Ne ilgi vairs -,
Zūd pīšļos
pagātnes paaudžu soļi.
Aizbirst kā sniegā,
Izzūd kā smiltīs.
Tuksneša vēji
aizmirstām drupām
pārklāj mūžīgu miegu.
