ES DZIRDU SAUCIENUS
Es dzirdu — aicina uz mājām iet,
Šo ziņu dzirdu tuvu, tālu skanam.
Jau žēlastības saule zemē riet,
Un garas ēnas visās malās mana.
Es ļoti ilgojos uz mājām iet,
Kad grēks kā straume pāri zemei gāžas,
Ko gan es varētu vēl pazaudēt? —
Tik vien kā nāves nežēlīgās važas.
Es dzirdu saucienu uz mājām iet,
Kad zvaigznes laipni manīm pretī staro.
Kad stundas nemanāmiem soļiem iet,
Un sirds no malas savu dzīvi vēro.
Es dzirdu lūgumu uz mājām iet,
Kad Dieva Vārds uz mani runā klusi.
Ar klusu balsi viņš uz mājām sauc,
Pēc kurām sirds tik sen jau iztvīkusi.
*******
PĒDĒJAIS MALKS
Sirds klusot mirst,
kā pēdējais astras zieds
mirst nakšu klusumā
no rudens salnas.
Sirds klusot mirst,
kad izdzerts pēdējs malks
no rūgtā kausa.
Ne asaras,
ne vaida,
lūpas sausas,
kad pusnakts vēji tālam ceļam sauc.
*******
GOLGATA
Golgata —
Tur taisnība pacēlās visā augumā,
ka saule aizklāja savu vaigu.
Tur žēlastība atklājās visā spēkā,
ka atdarījās kapi.
Zemes dzīļu dzīlēm
būs dzirdēt šīs balsis.
Tās dzirdēt dzird
pat kurlo ausis.
Golgata —
šo vienu vārdu
šodien saprot
visi.
*******
DRĪZ BŪSIM MĀJĀS
Daudz lielu darbu skaļā slava
Kā svece naktī izdzisīs.
Par Tavu lielo mīlestību,
Dievs, Tava slava neklusīs.
Nav tādas Zemes malas,
Nav tāda jūras dziļuma,
Kur neskanētu lielā ziņa
Par tava vārda dižumu.
Sirds sirdij priecīgi to vēsta.
To tauta tautai tālāk pauž.
Tās lielo pestīšanas dienu
Pie apvāršņa jau austam jauš.
Drīz nometīsim ceļa drēbes,
Drīz spieķi malā noliksim.
Tad beidzot — beidzot būsim mājās,
Kur Tevi vaigā redzēsim.
*******
CIK ILGI VĒL?
Cik ilgi, taisnīgais Dievs,
Zeme vēl asaras lies?
Cik ilgi vēl savas dienas
Svešumā vadīsim mēs?
Cik ilgi debess pār mums
Pēc rīta un atmodas skums?
Cik ilgi pār mūsu galvām
Lai negaisa mākoņi tumst?
Cik ilgi Tu neatrieb zaimus,
Kas gadsimtiem krājas un gaida?
Un svēto mocekļu vaidus?
Cik ilgi,
Cik ilgi, taisnīgais Dievs?
Piemini mūs, ak, Dievs,
Kad Tu nāksi savā valstībā.
Piemini Zemes postu.
Bez Tevis nava neviens,
Kas žēlot un izglābt spētu.
Uz Tevi, tikai uz Tevi
esam cerējuši.
Uz Tevi, tikai uz Tevi
esam gaidījuši, —
Nāc, Kungs Jēzu, drīz!
*******
KAUT TU ZINĀTU
Kaut zinātu tu šinī laikā,
Ko tavam mieram vajaga.
Tu nestaigātu tumsā baigā,
Kad tevi gaismā aicina.
Tu pats ar savām rokām posti,
Kas tavai pestīšanai celts.
Kā akls, tu skrieni pretī postam,
Un nesaki — ka pūliņš velts.
Tev pestītāju ir bez gala,
Un katris savā ceļā ved.
Un tomēr visos tavos ceļos
Tu savu spēku velti šķied.
Tev pasaule šķiet vilinoša —
Tās apdulluma skurbulis?
No šķietamiem tās ieguvumiem,
Tas vienīgais, kas palicis.
*******
MUMS MĪĻAS TAVAS MĀJAS VIETAS
Mums mīļas tavas mājas vietas,
Kur svētums klusi pretī mirdz.
Še sadzīst grēka sistās rētas,
Še atspirgst pazemotā sirds.
Ļauj visas mūsu bēdas nolikt
Pie Tavām kājām, mīļais Dievs.
Un jaunus spēkus dzīvei saņemt,
Bez tā lai nepaliek neviens.
Ļauj Tavā namā veldzi saņemt,
Ļauj Tavā namā prieku just, -
Lai asaras pār vaigiem nerit,
Lai mūsu nastas vieglas kļūst.
*******
PAR VĒLU
Iz dvēsles kāpj kā tumši tvaiki,
Tie tavu sauli tumšu dara.
Tu domā – nāks vēl ziedu laiki,
Bet dzīvi posta ļauna vara.
Tu tagad bruņojies uz karu,
Nu talkā sauci visus spēkus.
Bet vēlu jau – lai tur ko dara.
Bij lidot tad, kad spēki cēla,
Bet lauztiem spārniem lidot vēlu.
*******
NE JAU...
Ne jau ar grimasēm
radīsim pasauli
jaunu.
Ne jau ar smīnu
dzēsīsim
pasaules kaunu.
Ne jau ar smiekliem
dārdošiem
ļaunumu ārdīsim.
Ne jau ar dūri
sagraut var
Jērikas mūri.
Vajadzīgs spēks,
kāds cilvēkam
nav. –
Daudziem tas beidzot
skaidrs kļuvis
jau...
*******
SĀPES
Es paceļu rokas
pret klusošām zvaigznēm;
to klusumu gūt.
Man jāsajūt
viņu vizošais zaigums sirdī.
Varbūt,
kā auglības lietus,
tas audzēs jaunus asnus
pasaules sabradātā zemē. –
Mirdzošās vasaras naktīs
es paceļu rokas
pret klusošām zvaigznēm.
*******
DIEVA ZVĒRESTS
Dievs zvērējis pie sava vārda,
Ka bēdas divreiz necelsies.
Kaut tagad plosās vētras bargas,
Dievs zvērējis pie sava vārda –
Reiz valdīs miers, ko Viņš pats sargās,
Bet ļauno miņā neminēs.
Dievs zvērējis pie sava vārda –
Vairs sāpes – mūžam necelsies.
*******
UZVARI ŠODIEN
Uzvari šodien.
Viss ir uzvarams,
pat Roma ir uzvarēta.
Vienīgi neuzvarama
ir tava vēlēšanās –
neuzvarēt.
Tāpēc uzvari šodien.
Jo rītu
tā uzvarēs
tevi.
*******
VELTAS ILGAS
Veltas ir dvēseles ilgas
Piespiest reiz ciešanās klusēt.
Aizsniegt tad apvāršņus zilgus,
Pāriet tiem pāri un dusēt.
Bēdas plūst pretī kā jūra —
Jūra kam robežu nava.
Bēda katram ir sūra,
Katram tā liela un sava.
*******
TAD NEAIZEJ
Ir reti brīži mūsu dzīvē, draugs,
Kad gaismas tāles mūsu skatam veras.
Tad dvēsele pielīst it kā brīnumtrauks
Sirds dzidrās debess gaismas neatdzeras.
Tu zemojies un sniedzi pretī rokas,
Viss apkārt tev ir atkal kļuvis jauks —
Tik tālas liekas grūtās cīņas, mokas.
Tad nesteidzies un projām neaizej,
Lai ilgāks kļūst šis brīdis dvēselei.
*******
ARĪ TĀ IR SIRDS
Tur debesis vara.
Tur lietus nav lijis.
Un zeme no dzelzs,
un sēra upes,
kādu nekur nav bijis.
Stāv koki aplauzītiem zariem.
Tur nesēj —
tur nepļauj,
tur zāle nezeļ.
Tāds neparasts
un briesmīgs skats.
No kurienes
un kas tas tāds?
Tā — bezdievīga sirds,
bez atbalss un bez miņas.
No tumsas cēlusies,
tā pazudīs bez ziņas.
*******
TU PAZĪSTI VIŅU
Izbeidzas,
Iznīkst
un paiet viss.
Esība —
tikai mirklis,
no ugunskura paceltas
naktī zūdošas dzirkstis.
Bet tajās
ir apziņa,
sāpes un sirds —
kur paliks, kad esība zudīs?
Kas,
Kas viņas jutīs?
Bet ir viena Sirds,
kur atbalso
katra asara,
katra sāpe.
Šī Sirds
arī reiz sāpēja
un kļuva par laimes
kāpnēm.
*******
NO DIEVA GODĪBAS
Tā godība, kas nāk no Tēva vaiga,
Lai atmirdzētu Tavam godam, Dievs,
No mūsu sirdīm varavīksnes zaigā.
No dzirkstīm šīm tad liesma iedegsies.
Lai liesma šī nekad vairs nenodzistu,
Arvienu aug un varenāka kļūst.
Mūs savieno ar mīlestību īstu
Par spēku varenu, kas nepiekūst.
Tas mūs kā spārnos pacels tumsai pāri,
Viss iznīkstošs vairs mūžam nepanāks.
Tev skanēs dziesma, kas vēl nedzirdēta
No mūsu sirdīm vienmēr varenāk.
Nāks gadi, aizsteigsies un paies mūži,
Bet sirdis šīs arvienu jaunas būs.
Jauns mūžs un jauna dzīve jaunā zemē
Kad tā reiz atjaunota atkal kļūs.
*******
VIENAS LIETAS TRŪKST
„ Taisnais dzīvos no ticības,"
tu lasi
Bet padomā —
vai sapratis esi.
TIKAI taisnais
dzīvos no ticības.
TIKAI no ticības
dzīvos taisnais.
Vienas patiesības divas puses.
Kas to nav sapratis,
tam debesis klusēs.
Velti tur lauzties ar lūgšanām —
tikai taisnā lūgšana ko iespēj.
Ar draudiem ne tik —
varmākas Dievam nepatīk
Ej,
un manto sirdi, kas ticēt spēj,
kas citāda, kā visai pasaulei.
*******
PA SOLĪTIM
Pa vienam solītim
tuvāki mājām.
Pa vienam solītim,
kaut basām kājām.
Pa vienam solītim
projām no visa,
kamēr vēl gaismiņa
nenodzisa.
Lai paliek lejā
netīrās vagas,
dubļi un asinis
tajās tik krājas.
-----------------
Augšup pa kāpnēm
dzidrajā gaisā!
Ilgām kur vieta,
Jūtas kur saistās
ar Visuma Sirdi.
Tur nebeidzams skaistums —
uz mūžu kas saista.
Tur gaismas gaismas plūdi.
*******
CILVĒKS...
TAS NESKANĒS LEPNI
Cilvēks —
tas skanēja lepni.
Cilvēks —
Vēl šodien skan lepni.
Cilvēks —
Vairs neskanēs lepni,
kad atbildēt nāksies
par grēkiem, kas slēpti.
Par asins plūdiem
bez vainas.
Par Zemi,
kas darīta kaila.
Par bāriņu asarām.
Par vasarām
bez saules un ziediem.
Par vārdiem
rūgtiem un cietiem.
Cilvēks — tas neskanēs lepni,
kad gaismā nāks grēki,
kas ilgi slēpti.
*******
VAI TAS VAR BŪT?
Vai tas var būt,
Ka Dievs mūs mīlē velti?
Ka mūsu sirds
Tam neatsauksies vairs?
Ka visi tilti,
pestīšanai celti,
ir bijis tikai grūts un veltīgs darbs?
Ko lai es saku tev,
Kad visi vārdi teikti?
Pie kā lai zvēru,
lai tu ticētu?
Vai tādi vārdi ir,
kas vairāk sacīt spētu —
kā krusts,
kas mūsu pestīšanai celts?
*******
TAS NEVAR BŪT...
Tas nevar būt,
ka velti pazūd dienas.
Tas nevar būt,
ka dzīves gājums velts.
Ik zvaigznei debesīs
tās bezgalīgos ceļos,
ar nodomu,
ar prātu mērķis spriests.
Pār zvaigznēm pāri,
pāri tavai dzīvei,
kā gaišus spārnus
Mīlestība pleš.
Tā mīlestība,
kas reiz upurējās,
lai vienmēr drošs
uz mūžību tavs ceļš.
*******
KALNS UN LEJA
Viņš kalnā celts —
tu stāvi lejā.
Viņš gaismas vīts —
tev ēna krīt.
Un starpība
kā kalns un leja.
Kāpēc —
Vai zini pasacīt?
Viņš krustā sists,
lai tumsu veiktu.
Viņš augstu celts,
lai redzi tu.
Ja gribi vienmēr gaismā palikt,
tev arī vajaga tur būt.
Ir tiesa —
kalnā skarbi vēji.
Ir tiesa —
jāpanes ir krusts.
Bet brīvi —
tikai kalnā sajūt.
Un mieru dot
var tikai krusts.
*******
REIZ KLUSUMS STĀS
Stās klusums
tavos dzīves vārtos reiz.
Kad dzīve atvadām,
vēl reizi pēdējo,
tev garām ies...
Tad atskaties,
tās smaids lai paliktu
uz tavas sejas.
Kad klusums stās
reiz tavos dzīves vārtos.
*******
PIENĀKS DIENA
Šodien
tu slēpies aiz aizslēgtām durvīm,
Un domā:
"Nekas, lai pagaida vien.
Man arī ir plāni
un nodomi savi
Gan pienāks citreiz,
kā jau arvien."
Bet tici,
pienāks reiz diena,
kad klusums
liks durvis tev atdarīt.
Tu iziesi ceļos
To meklēt, kas zudis,
Kā soļus vairs nevari samanīt.
Neviena vairs nebūs,
kas nāktu tev pretī —
Būs aizgājis Viesis,
kas atraidīts.
Nu klusums ---
Tu kāroji viņu tik ļoti.
Tik satrauktā asins kā veseriem kaļ.
Vienalga cik ātri,
cik tālu tu ietu —
neko nevar atsaukt vairs atpakaļ.
*******
MĒS SAKĀM...
Mēs sakām:
"Pienāks reiz diena."
Kam?
Kāda tā diena būs?
No nāves tā atbrīvos daudzus,
Vai atpestīs tā
arī mūs?
Ak sirds —
ne cerēt vien vajag,
bet iet turp,
kur Kristus mūs sauc.
Jau tagad
sāc domāt
par mūžību savu.
Tad uzmani, sirds, —
lai tu audz.
*******
VISGRŪTĀKAIS
Visgrūtākais pasaulē —
draugu rast.
Vēl grūtāk ir
paturēt viņu.
Draugs atsals,
ja mīlēsi to tikai tā,
kā mīli
tu sevi pašu.
Kad atmirdzēs vaigā
rieta stars,
lai draudzība
paliek kā šodien.
Sirds sirdij lai atmirdz
kā gaismas stars.
Sirds sirdi
bez vārdiem lai saprot
*******
ATRIEBE
Koki sadodas rokās
uz mūsu planētas vecās,
kā seni pasaku milži
stāv —
vēro cilvēku cilti,
kas neprot
cits citam roku sniegt.
Okeāns
niknumā krastus posta.
Visus kontinentus
jozusi tā zilā josta.
"Ar savu varu
es tevi noslaucīt varu, —
cilvēk.
Kāpēc tu esi tik ļauns?"
Zem zemes dzīlēs
uguns dzirnas maļamo maļ.
Un brīžam
cilvēku sejām
uzpūš karstu elpu.
Tur lejā
atriebes ieročus kaļ.
Tie gaida brīdi,
kad ar atriebes uguni
skaidru
nomazgās Zemes vainas.
*******
DIEVS DOS...
Ir veltīgi jums cerēt, draugi,
Ka ļaunums mūžam vairosies,
Un tā kā bijis vienmēr ies...
Mēs katrs māju tīrīt raugām,
Kad netīrums tur sakrājies.
Un ticiet, pienāks tāda diena,
Kad izmēzīs ir postu šo.
Dievs solījis, un Viņš to dos,
Ka arī mums būs svētku dienas.
Neviens vairs nelaupīs mums to.
*******
VAICĀJUMS
Vai tam,
kas piedzimis ar sauli sirdī,
būs mūžīgi
pīšļos palikt?
Vai sauli
viņš nekad vairs nevarēs satikt?
Sauli un ziedus,
un vējus siltus,
kas glauda vaigus?
Un lielo jūru,
un baltu smilti,
un priežu šalkas?
----
Tad zeme
teic atbildi tādu:
"Nu — smilts viņam būs —
tās pati tam došu.
Un priežu šalkas.
Bet ziedus —
Tos cilvēki atnesīs viņam.
Sauli? —
Saule nāks sapņos tam ciemos.
---
Bet debesis saka:
"Es jaunu sirdi tam došu,
un sauli—
īstu un apburošu."
*******
PIEMINI
Piemini rokas,
kas tevi sedza
nedienā bargā.
Kas maizi sniedza
un ūdens malku
nestundā skarbā.
Rokas,
šīs rokas piemini, —
Tās tevi
vēl šodien sargā.
*******
MŪŽĪBAS PIESKĀRIENS
Mūžības pieskāriens
nevar zust velti.
Sirdis to sajust
un saprast var.
Tā ir kā kokle
jūtīgām stīgām,
kuras
dievišķa roka skar.
Palieci klusu
vien vienu brīdi.
Ieklausies —
mūžības akordi skan.
Mūžība sirdī,
sirds mūžībā dzīvo.
Bez mūžības —
jāmirst ir tev un man.
Mūžīgos plašumos,
tālajos ceļos
zvaigznēm
un sirdīm viens vienots takts.
Atver tad sirdi
uz debesu pusi —
lai mūžība ieskanas varenāk.
*******
"NĒ" ticība
Tu domā — "NĒ" ticība
ir neticība?
Jo vairāk "NĒ",
jo vairāk ticības.
Tā tikai
ir ļoti īpatnēja ticība:
Nemīlam,
Negribam,
Nedarām.
Iepazīstot tā īsti; —
prasti anarhisti.
Mēs Dievam paklausīt negribam.
Mēs savus tuvākos nemīlam.
Nekā laba viņiem nedarām, —
ja tas atkal
nekrīt mūsu makā, —
kā saka.
Un šeit nu sākas ticība:
Ka citi mums neatdarīs,
kā mēs esam darījuši.
Un kaut gadu tūkstoši pagājuši.
Un cilvēki arvien pļāvuši ko sējuši,
Tak mēs neesam to vērā ņēmuši.
Jo mums, lūk,
ir "NĒ" ticība.
*******
PASTEIDZIES
Viena vienīga zvaigzne
Zemu pie apvāršņa mirdz.
Vienīgā cerību zvaigzne
Tumšajās debesīs.
Pasteidzies, sirds, ja vari,
Norietēs arī tā.
Paliksi viens uz ceļa
Tukša un pamesta.
Sāpīgi palikt vienam,
Pazaudēts kad ir viss.
Zudusi visa dzīve,
Zudušas debesis.
Kam tad tu sūdzēsi bēdas,
Kas tevi uzklausīs?
Pasaulē plašā — nevienam
Nebūsi vajadzīgs.
*******
VĀRDS
Iesākumā bija Vārds.
Kad nebija cita nekā,
Vārds bija gaisma, dzīvība un spēks.
Vārds,
Kas radīja pasauli
no nekā.
Kad pamazām,
bez steigas
dzīvība aizies.
Kad nepaliks nekā—
gluži nekā.
Tad paliks Vārds.
Vārds,
kas visu
radīs no jauna.
Arī tevi.
*******
LŪGŠANA
Pirms aizeju vēl ceļā neaizietā,
Sirds ilgojas no Tevis vienu lūgt:
Ļauj dzirdēt, Tēvs, no tavām paša lūpām,
Ka varēšu arvien pie Tevis būt.
Ar katru dienu sirds to vairāk jūt,
Ka veltas vien ir visas manas pūles
Ar paša spēkiem jaunu sirdi gūt.
Tad dodi sirdi,—jaunu sirdi man.
Ar to man pietiek, tad ir gan.
*******
GADI IET
Pēc gada gads,
tā gadu simti mijas.
Grimst nebūtībā,
neatgriežas vairs.
Un pienāk laiks —
Mēs sakām "bija".
Par mums reiz arī teiks:
"Tā nava vairs."
Kas saprot to,
Un zin tā spēku krāt—
To spēku dievišķo,
kas neapsīkst ar gadiem.
Kas nezūd tad,
kad cits viss zūd.
Tas pacelsies tam pāri,
kas še pīšļos trūd.
*******
ATSKATIES
Atskaties...
Vienu mazu brīdi
atskaties.
Varbūt ka tev izdodas
ar savu Dievu
acīm sastapties —
kā māceklim Pēterim kādreiz.
Tu
vairs nebūsi viens,
naidnieku izsmieklam atstāts.
Tu
piecelsies atkal.
Tiesa —
Sāpīgi, grūti tas būs,
bet tu jutīsi
zem kājām pamatus.
Atskaties,
Tikai atskaties, —
Kad liekas,
ka esi palicis viens.
*******
PIENĀKS STUNDAS
Un zini,
pienāks vientuļas stundas,
kad dzīve būs pagājusi.
Tās vientuļās stundas
pirms rieta.
Tās būs nesteidzīgas un klusas —
tās parasti tādas.
Tad paliks mierā
rokas nogurušas.
Un tad tu redzēsi
sevi no malas.
Priekiem un bēdām,
kas augstu vilni reiz sita,
nebūs vairs skaudruma asa,
kas kādreiz tām bija.
Tev liksies —
tās bijušas citam.
Tad paliks pāri,
kā martena krāsnī tērauds,
tā viena vienīgā doma,
Vai Dievs
tavā dzīvē bija?
Un kāda bija Tam loma
visā,
kas darīts tika?
Viss,
kam Viņa roka nepieskārās,
tagad būs lieks,—
vai tās bija bēdas
vai prieks.
Tagad —
vientuļā,
klusā stundā
pirms rieta.
*******
SIRDSAPZIŅA
Un sirdsapziņa
mums elastīga.
Nav uzvilkta kā stīga,
tāpēc neskan.
Neskan un neskanēs.
Var akmeņus virsū kraut,
ir tad vēl nepārraut
Jā, jā —
Sirdsapziņa mums elastīga.
Neticiet?
Pārbaudiet paši,
pie sevis,
protams.
*******
ASINS BRĀLĪBA
Viena sirds
Visumā sit.
Vienas asinis
Visumā rit.
Tu esi —
tikai viena lāse,
brāli un māsa.
Viena lāse no Visuma
šeit virs Zemes.
Viena
dzīvu asiņu lāse.
Nekad nezūdoša,
mūžīgi pastāvoša,
kaut maza,
tak patiesa
Visuma daļa.
Ne tālā nākotnē, —
Tagad jau esi.
Mūžīgi lielo
Golgatas spēku
tu sevī nesi.
Spēku,
kas visu dara jaunu.
Kas svešas,
pat naidīgas sirdis savieno
par vienu veselu, jaunu
Golgatas asiņu brālību.
*******
NOSKAŅA
Melni putni
laižas pret saules rietu.
Smags sarkanums
spārnus tiem krāso,
un lāso —
uz zemi lāso.
Tie laižas zemu
pār tumstošo zemi,
un klusējot spārnus cilā —
retiem vēzieniem —
kā atvadu sveicienus
mežiem un siliem.
Un cilvēkiem,
kas paliek
uz tumstošās zemes.
*******
GŪT VAR NEŅEMOT
"Gūt var ņemot,
gūt var dodot.
Dodot gūtais neatņemams". —
Kas tad ir
no tevis ņemams?
Daudzu gadu simtu laikā
tava gara nabadzība
vēl turpat —,
pirms tam kur bija.
Vai tā tiešām
ir tik vāja,
ka pat vienu —
vienu soli
vēl no tumsas
Neizgāja?
*******
VAŽAS
Nav važu cietāku par tavu grēku.
Tās cieši tevi kapa malai sies.
Tu vari lādēt, vari raudāt gauži,
Šīs važas dziļi sirdī griezīsies.
Un nedomā, ka pats tu celties spēsi,
Ka spēka pietiks atkal brīvam kļūt,
Sirds apklusīs, no bēdām izmisusi,
Un tomēr brīvam tev vairs nebūs būt.
Tik viens vien ceļš tev atlicis uz brīvi —
Vien Dieva spēks šīs važas salauzt spēj.
Bet ticēt tam tev jāiemācās pašam —
Tik stipri, kā vien notiesātie spēj.
*******
KLAUNS
Viņš visu mūžu smējies
un smīdinājis citus.
Viss viņam likās
jautra atrakcija.
Tā visa dzīve
secen pagāja.
Viņš tajā—
klauna lomu izpildīja.
Kad divpadsmitā stunda sit,
un maskas jānoņem, —
kur tad lai īsto seju ņem,
ja tādas nebija?
Viņš nebija ne ļauns, ne labs,
pēc viņa paša domām.
Viņš pamatīgi iejuties
bij savā klauna lomā.
*******
SKUMJAS
Skumjām dvēsele pielīst
Pelēkās puteņu dienās.
Sauli neredz jau sen.
Dziesmas nava nevienas.
Vēji pa laukiem staigā,
Aizmēž ar sniegu pēdas.
Kādreiz kur ziedonis gāja
Tagad tur staigā bēdas.
Ne jau no tā vien skumji,
Salna ka nokoda ziedus.
Sirdīs, lūk, arī sirdīs
Bieži mēdz salna ienākt.
Daudzreiz tā mūsu vaina,
Ziemā ka nosalst ziedi.
Lielāka, tumsā ja paliek
Radi, draugi un biedri.
*******
VILTUS DIEVS
Velns sacīja:
"Lai top!"
Un tapa naids.
Un izpletās
pa Zemes virsu sērga.
Viss Zemes ārs,
Viss asinssārts.
Pat debesis
deg naida liesmās.
Pats sev viņš pļāva
bezgalīgu nāvi,
no naida sēklas,
ko tik dāsni sēja.
Bet mirt viens pats
viņš negribēja.
Viņš paņems līdzi
vēl puspasaules.
Pār pasauli
lūk, tāds viņš valdinieks.
Bet arī tādu
ļaudis tomēr pielūdz.
Tie naivi tic,
ka žēlos tos
šis viltus dievs.
Kaut žēlojis, līdz šim,
viņš nav neviena.
*******
KRISTUS VĀRDS
Pār pasauli valda Kristus
un Viņa Vārds.
Ne varoņi
ne cits kāds.
Un katram vārdam,
kas pretī tam,
Šim Vārdam mūžīgam —
būs zust.
Nav cita vārda debesīs
ne Zemes virsū,
Caur ko mums dzīvot būs.
*******
MŪŽĪBA
Ir mūžība, kā apgarota dziesma.
Ir mūžība, kā bezgalīga nakts.
Ir mūžība, kā svēta, tīra liesma.
Ir mūžība, kā skumjš un sāpīgs stāsts.
Šai mirklī, ko zem saules vadi,
Tev ļauts ir izvēlēties, kāda viņa būs.
Tad izšķiries, pirms laika slieksnis pāriets,
Pēc tam—neviens vairs neuzklausīs mūs.
*******
KRISTUS AICINĀJUMS
Es tevi sen jau aicināju.
Tu negribēji nākt
un projām gāji.
Ar bēdām pielocīji dzīves pūru.
Tas kļuva tev par sāpju jūru.
Nu tā ir jāizbrien —
tā dzīvē ir arvien.
Bet tomēr nāc.
Es gaidu sen.
Es tevi gaidu sen.
*******
PIEMINI
To piemini,
Kas tevi neaizmirsa —
Un panesis
ir visas tavas sāpes,
lai uzceltu
tev gaišas laimes kāpnes.
Pirms lika aust
Viņš tavam rītam, —
Viņš prieka pilnību
tam līdzi deva —,
Ne tikai sāpes.
*******
KAUT AR SVEŠUMĀ TU DZĪVO
(Vecās "Kokļu skaņas" Nr. 73.)
Kaut ar svešumā tu dzīvo,
Priekam tomēr nebūs rimt.
Priecīgs prāts un laba griba
Daudz ko iespēj izdarīt.
Pateicīgs arvienu esi
Savam Tēvam debesīs.
Tad uz visa tava ceļa
Priecīgs prāts tev nezudīs.
Mīlestību sirdī nesi
Tā kā mazu liesmu līdz.
Kaut gan maza, tomēr iespēj
Daudzas sirdis sasildīt.
Pretī dzīves skaudriem vējiem
Pārāk grūti dažkārt iet.
Tomēr Dieva aizgādībā
Visi ceļi mājup ved.
Norims bēdas, norims sāpes,
Paliks dzīves ieguvums.
Paliks prieks un mīlestība.
Paliks Dievs ar visiem mums.
*******
VISS NEVAR ZUST
Gan ziedi tie
ko turi savā plaukstā,
drīz novītīs,
lai kā to būtu žēl.
Bet neskumsti —
ar to vēl viss nav zudis.
Pats ziedu prieks
ar to nav miris vēl.
Tev dienu žēl.
To dienu, kuras aiziet.
Un jaunības,
kas nepārnāks nekad.
Bet neaiziet tak viss
un nevar aiziet —
Tev sirdī paliks
tālo dienu prieks.
Dievs mūžību
ir licis tavā sirdī —
Ar ziediem
un ar zvaigznēm vienojot.
Uz zemes šīs
vēl licis atplaukt priekam.
Viņš vienīgais,
kas īstu prieku dod.
Kaut arī ēnas
staigā mūsu pēdās.
*******
AUDZ, SIRDS!
Audz, sirds,
lai nasta nav par grūtu.
Audz, sirds,
kad nākas smagi ciest
Kad ceļa putekļos stieg kājas,
un nastu gribas zemē sviest.
Audz, sirds,
kad visa Zemes tumsa
kā nebeidzama nakts pār tevi krīt.
Lūdz spēku tad,
lai cerība deg gaiši.
Lai šajā tumsā
nenāktos tev krist.
Audz, sirds,
tev vajaga, tev nāksies
vēl nastas smagākas sev plecos celt.
Vēl paciesties — līdz ceļa galam.
Šeit māju nav—
vēl nāksies tālāk iet.
*******
GAISMĀ
Dievs radīja
sauli un gaismu.
Lūk,
doma neparasta.
Ja tikai zem saules ietu,
mēs laimi neatrastu.
Mums vajaga
gaismas citas,
lai paši sevi redzam.
Lai varam
ticēt cits citam.
Lai zinām,
uz kurieni ejam.
Lūk,
patiesa laime,
ar gaismu šo savienoties.
Dzīvi še pavadīt kopā —
un mūžību
nešķiroties.
*******
TO BRĪDI PIEMINĒSIM
Kam kavējies,
nāc namā — še ir vieta.
Prom ceļa drēbes,
smagos apavus —
Ļauj palīdzēt —
es viņus raisīt gribu
un līdz ar nogurumu
prom no tevis ņemt.
Es zinu —
tālus ceļus gājis,
tu smagi nesi,
grūti pulējies.
Un liekas tev,
ka tas viss velti bijis,
ne tev, ne citiem
tas nav līdzējis.
Tu atnāci
un atkal projām iesi.
Mēs arī
visi atkal aiziesim.
Bet pateicību
par šo mirkli gaišo
mēs vienumēr
sev sirdī glabāsim.
Un tādēļ ļauji, draugs —
Ļauj mazgāt tavas kājas,
lai ceļa putekļus
vēss ūdens noskalo.
Es tikai mazuliet
tev līdzēt gribu.
Bet sirdij vieglumu
un prieku Dievs tev dos.
*******
TIKAI PATIESĪBA
Tikai patiesība tevi glābs.
Ne taisnības slāpes,
ne vēlēšanās atdarīt.
Ar tām tu nekā nevarēsi padarīt
ļaunumam.
Tā saknes aptvērušas visu Zemi
kā ļaundabīgs audzējs
katru slimnieka miesas audu.
Ne ar lūgšanos,
ne ar naudu,
ne ar asarām
neviens no tā nav atbrīvojies.
Un nekrāp sevi,
ka esi pietiekoši labs.
Tikai patiesība tevi glābs.
Un pirmā no tām—
par sevi.
Tāpēc
pazīsti sevi.
*******
KLUSUMS
Klusējot atstaro zvaigznes.
Klusējot saulīte riet.
Klusajos bezgala ceļos
Klusējot mūžība iet.
Klusējot aiziesim projām,
Klusēt kad klusums mūs sauks.
Klusēt pēc cīņām un mokām—
Klusēt ir ieguvums, draugs.
Klusējot apstāsies vēji —
Klusu pār pagalmu ies,
Klusums kur reti vien nāca —
Klusums — nu klusums būs viens.
Klusums, kā ziemeļu pusnakts,
Klusumā pagātni tin.
Klusuma nerimto spēku
Klusums pats vienīgi zin.
*******
KAPU PRIEDES
Jūsu mizā sirdis nava grieztas,
Jūsu saknes siržu sāpes dzer.
Cieši ieaugušas irdās kapu smiltīs,
Daudzus kapus jūsu saknes tver.
Tagad saprotu, kam jūsu dziesma drūma,
Saulaina vai palsa diena tā; —
Jūsu ēnā vienmēr skumjas staigā
Nesakoptu kapu atmatā.
Augstu ceļat savas skuju rokas,
Pretī Zemes zilgām debesīm.
Izsakiet to dzīvo ļaužu mokas,
Kas reiz apgulsies zem saknēm šīm.
*******
VĀRDA SPĒKS
Vārds — spēks,
kas radīt var
un graut.
Celt debesīs
un zemē raut.
Dot dzīvību
un nogalēt.
Dot ticību
un kaut.
Vārds —
ierocis briesmīgs
cilvēkam dots.
Vairāk,
kā karos kritušo,
ir vārda zobena
nokauto.
*******
DZIEDI
Dziedi, kad cīņa ir grūta.
Dziedi, kad nomākts tavs gars.
Dziedi, kaut brīžam tas grūti;
Dziesmā kļūs atjaunots spars.
Dziedi, starp brāļiem kad esi.
Dziedi, kad palieci viens.
Atceries, brāli, no dziesmām
Atsilst pat ceļmalas pliens.
Dziedi, kad saulainas dienas,
līksma un skanīga sirds.
Dziedi, kad nava nevienas,
Prieku kas atnestu līdz.
Dziedi tad skaistāko dziesmu;
Dziesmu no Dzimtenes, draugs.
Dziesmu, kur atviz tās ziedi.
Ziedi, kas mūžīgi plaukst.
*******
IEGUVUMS
Apskati tuvāk,
pie dienas gaismas, —
Ko iegūt gāji,
kam pameti mājas,
kam tālos ceļos nogura
kājas.
Un plauksta veras...
Un sirdī kāpj rūgtums,
rūgtums un baismas —
Tie tikai stikli —
krāsaini stikli,
kas plaukstā tā laistās!
*******
DIEVS IR MIERS
1.
Kā smilšu graudiņš
bezgalības krastā
guļ pasaule.
Pār viņu saule savu loku liec,
gadi nāk un paiet.
Bēda,
tikai bēda paliek;
Tā ir tava sirds,
cilvēk.
Kas tūkstots saitēm sieta
un tomēr šķirta no sava Dieva.
Velti tu meklē mieru sevī
un ap sevi.
Tikai Dievs ir miers.
Kā pavasarī putni pārnāk mājās,
kā upes atgriežas jūrā,
kā ūdens lāses savā avotā;
arī tev
jāatgriežas
pie mūžīgā dzīvības Avota.
*******
2.
Tu pūlies labāks tapt.
Gadu no gada
gaismas kalnā kāpt.
Par sauli kļūt—
par pašu sauli
sev,
un citiem,
ja tas var būt.
Ir tikai Viens,
Kas dzīvību dod;
Kristus —
pasaules dzīvība.
Tas tev ir jāatrod.
Golgata —
pasaules krustceles,
tur šķiras visu ceļi.
Neviens
tai garām nepaies.
Arī tu nē.
Tev vajadzēs nostāties
par vai pret Kristu.
Tavs laiks šodien.
*******
KAUT ARĪ
Kaut dzimis grēcinieks
uz nolādētās Zemes,
kur katra lieta posta zīmes nes;
Kur nīkst ik stāds,
kas tikko nāk no zemes,
bet cilvēkiem ir kroplas dvēseles.
Tik skaidram būt!
To redzot sirds vien prasa.
Lai brīva reiz ir mana dvēsele
No grēka pieskāriena ļauna, asa.
Ļauj aizsniegt zemi,
Dievs, kur viss ir tīrs.
Kur katrs iemītnieks
no posta brīvs.
*******
NEZINĀMAIS
Tur bija kāds —
Vismaz tā šķita.
Es izsteidzos
un saucu, saucu, saucu...
Ka būtu kādi soļi,
kāda ēna...
jeb tikai miglas rotaļa tā bija?
Varbūt
kāds bija nācis
loga atspīduma saukts?
--------
Es vairāk nevaru.
Balss miglā smok.
Bet mana sirds iet tumsā viņam līdzi—
šim nezināmam
nezināmās ceļa jūtīs.
*******
ATGĀDINĀJUMS
(Atkl. 22:12)
Es nāku drīz.
Un mana alga
ikvienam tāda būs,
kāds viņa darbs.
Es nāku drīz —
tavs liktens svaru kausos.
Ir apslēpts gaismā kļūs —,
viss, viss tiks svērts.
Es nežēlošu vairs,
kas tā nav vērts.
Es nāku drīz!
*******
TĀ DIENA AUST
Kas Dieva Gara spēkā
Ir gājis gaismai līdz,
Kam svešniecības ceļos
še nenogura sirds.
Kad Dieva darbu veicis
Vai rīts, vai vakars vēls.
Nav darbu nokavējis,
Vai darbs bij mazs vai liels.
Tas mierīgs iet pie dusas,
Kad viņa saule riet,
Tam labu darbu slava
Arvienu līdzi iet.
Ar asarām kas sējis,
Ar gavilēm tas pļaus.
Tas Dieva vaigu redzēs —
Tā diena drīzi aust.
*******
IR CEĻI...
Ir ceļi virs Zemes, kur nepārnāk,
pār kuriem cerība nespīd.
Tur sirdis cietas kā akmeni kļūst,
tur asaru rūgtumu nesajūt—
to... nava.
Ar naidu sirdī, spītību acīs
iet tie, kurus maldi vīla,
kam sirdīs neatbalso mīla.
Tos maldi ved uz leju tumšās ejās,
un cietas sirdis cietākas vēl kļūst.
Tie nepārnāks...
Tie nepārnāks,
lai jaunu dzīvi sāktu.
Tie nepārnāks
vēl jaunus ceļus iet.
Ir tilti sagrauti
un visi ceļi ciet.
Tie nevar pārnākt,
tie vairs nepārnāks.
*******
NO DANA CILTS
Kā odze ceļmalā
tā tumsā guļ.
Jūs domājat—
tā šņāc un asti kuļ?
Nu nē!
Kad muti ver,
tā Svētos Rakstus skaita,
un zina padomu bez skaita.
Vēl—trūkumus... —
Tos prot tā gaismā celt.
Un dzelt.
Tā atgādina čūsku citu,
tai arī bija
lielas runas spējas,
un tāpēc ari nekautrējās
tā Dievu apvainot.
Un visu tikai —
Ak, lai dod
Viņš uzvaru reiz taisnībai!
Bet kamēr notiek tas,
(kas zin,
cik ilgi gaidīt?)
Tā nolēmusi pati medīt
nevis baidīt, —
kas tuvāki pa ķērienam
aiz muļķības būs pienācis.
Kas viņas zobos nokļuvis,
vairs necelsies tik drīz...
*******
VISZINIS
Viņš visu prot.
Viņš visu zin;
Kas labas,—
ļaunas takas min.
Kas ceļos iet,
kas neceļos.
Bet vienu gan viņš neuzmin;
Vai viņu
apskaidros jel kāds?
Un kas tad notiks,
ja viņu kapos noliks
tādu,
kāds viņš pašreiz ir
*******
NABADZĪBA
Nav nabadzība tā,
kad drēbju trūkst,
vai arī pavalga.
Tā lielāka —
Kad sirdī tumst,
kad spēki gumst, —
Bet pats tu neapzinies tā.
*******
SIRDS
Sirds,
tu esi dziesma.
Maza, silta uguntiņa.
Tu esi liesma.
Un arī asara tu esi.
Tu sevī tūkstots krāsas nesi
un tūkstots melodiju.
Vasaras nakšu ziedu elpu,
un
bezgalības telpu
tu sevī glabā,
sirds
mana labā.
Beidzot tu būsi
mans kapa zvans.
*******
ATBALSS
No mums reiz atbalss paliks;
kā ūdenī akmens kad krīt—
no vidus uz visām pusēm
pa apli gredzeni slīd.
Atbalss —
Atbalss paliks.
Bet kāda šī atbalss būs?
Varbūt
no tās dziesmu saliks.
Bet varbūt
aizmirsīs mūs?
*******
TAVS KRUSTS
Nav krusts tik šķērsu likti koki,
un četras naglas tur dzītas.
Tie tavas grūtās dzīves loki,
kas ciešā mezglā ir vīti.
Ar saviem pirkstiem tie jāatsien,
kaut neiespējami liekas.
Ar paša kājām ir jāaiziet,
kur nāve ar dzīvību tiekas.
*******
LŪGŠANA
Kad saki lūgšanu,
jau vakars zvaigznes dedz.
Tos piemini,
ko nakts bez zvaigznēm sedz.
Tos,
kuri nepārnāk
Kas svešos ceļos klīst—
Varbūt sirds cerēt drīkst..
Starp daudziem nelaimīgiem
sakropļotu dzīvi,
Tos piemini,
kas ir vēl dzīvi.
Kas bija blakus —
tagad tāli.
Tos piemini,
kad Dieva priekšā stāvi.
Tos piemini.
*******
NODZISA UGUNS UZ ALTĀRIEM
Nodzisa uguns
uz altāriem.
Uz altāriem
Dieva godam.
Toties jauni radušies
veciem velniem
un jodiem.
Dēmoniem
lielais prieks;
visa pasaule viņiem.
Tikai cilvēks —
tāds pamuļķis,
dzīvo bez prāta
un ziņas.
Viņš taču skrietu
nezin kur—
kaut vai
uz elli pakaļ.
Ja šoreiz modē baznīcā iet —,
protams,
viņš citiem pakaļ.
*******
DIEVA SIRDS
Lai pasaule nepazustu,
Dievs cēla krustu.
Pie krusta pienagloja
Savu sirdi.
Pasaule, dzirdi
Dieva sirdi!
Kā tā klauvē,
kā tā sauc; —
Tev nebūs mirt.
Tev nebūs mirt.
Kamēr dzīvo Dieva sirds,
tev nebūs mirt!
Cilvēk,
kas tumsā klīsti,
vai tu nezini,
ka tu mirsti?
Tu mirsti
mūžīgā nāvē.
Nekas to neaizkavēs —
vienīgi krusts.
Dieva sirds
tevi sauc.
Vēl šodien tā sauc.
Vēl rītu varbūt…
Vēl daudz,
Vēl daudz,
bet ne mūžīgi
tiks piedots.
Ne mūžīgi
*******
VIENU MAZU BRĪDI
Vienu mazu brīdi—
Brīdi katru dienu
met skatu uz Golgatu,
brīdi tikai vienu.
Tas atnesīs dzīvei
mūžību
un gaišu dienu.
*******
VIENREIZ DARI!
Ar labām runām
ļauni darbi sākti.
Ar labām runām
pilni visi kakti.
No labām runām
dažreiz slikti kļūst.
No labām runām
mutes sausas žūst.
No labām runām...
Bet nu vienreiz dari!
Dari!
*******
MUMS IR VIENS DIEVS
Mums ir viens Dievs un viena ticība;
Mēs radīti no Dievišķā Gara.
Mums sirdis pazīst vienu brīvību —,
Ko dāvājusi Kristus krusta vara.
Mums viena draudze, viena kristība;
Mēs Dieva lielai saimei esam rada.
Kā gādīgs Tēvs, ar lielu rūpību,
Viņš katru bērnu pretim mērķim vada.
Mums ir viens ceļš un viena cerība;
Mēs Dieva spēkā jaunu dzīvi sākam.
No Viņa dāvināto dzīvību
Mēs saņemam kā spēku varenāko.
Mums pieder valsts, kur valda taisnība,
Kur nepazīst neviens vairs zemes moku.
Drīz Kristus nāks, ar savu valstību
Mēs saņemsim no sava Dieva rokas.
*******
APSŪDZĪBA
Ak tagad gan
jūs atceraties visu.
Bet velti vien —
viņš nepārnāks nekad.
Jūs taču paši
viņu projām dzināt.
Un tagad brīnāties,
ka viņš ir aizgājis.
Viņš nepārnāks,
jūs velti viņu gaidāt,
Viņš nepārnāks.
Viņš nepārnāks nekad.
Jūs velti vien
uz ceļu skatus raidāt.
Uz brīnumu
še cerēt nenākas.
Bet pienāks reiz
tā liktenīgā stunda,
par dzīvību,
kas tagad tumsā zūd,
būs jāatbild.
Un jāatbild būs jums.
Par jūsu vārdiem,
jūsu sirdīm cietām.
Par skatu nicīgu
un slinkumu.
Kad dažu soļu
bij tik ļoti žēl,
lai pretī panāktos
un sniegtu roku.
*******
IR VIENA MĪLESTĪBA
Ir viena mīlestība pasaulē.
Un tā — tā pati, ko reiz krustā sita.
Arvien pa viņas seju asins rita.
Tā mīlestību vērtē pasaule.
Tu Dieva lielās mīlestības tulks;
Tev krusta ceļu iet — kur krustā sit.
Jau drīzi pilns būs tavu brāļu pulks.
Ar mīlestību tava dzīve sieta;
Kur viņas nav — nav tava vieta.
*******
KĀDA KURAM PATIESĪBA
Dieva patiesība
"Mīli savu ienaidnieku"—
mums gan
visai muļķīga liekas.
Dažs visu mūžu
ar savu ienaidnieku nesatiekas.
Un pasaule —
to vien darījusi,
kā gadu tūkstošiem
savus ienaidniekus kāvusi.
No gudriniekiem
teorijas tiek radītas,
biezu biezas grāmatas tiek rakstītas
Ar to vienu domu:
Tev savus ienaidniekus būs kaut.
Nekur
un nekādos apstākļos
tiem nebūs dzīvot ļaut,
un viņi
visā nopietnībā cer,
ka tāda mācība
laimīgas nākotnes celšanai der.
Šāda doma
tiem muļķīga neizliekas.
Kaut gan
jau izlietas asiņu jūras.
No kaušanas
pasaulei tikko vairs dvaša turas.
To krata pirmsnāves drudzis.
Taču viss vēl nav zudis —
Uz priekšu!
Urrā!
*******
CELIES SPĀRNOS
Kā skumjas atvadas
jau aizskan dzērves dziesma.
Un rudens vējos
viņu balsis gaist.
Bet baltos spārnos
viņu baltās ilgas
un tālās zemes
krastā saule kaist.
Sirds, celies spārnos.
Celies tālam ceļam —,
Ir zemes sāpēm
beidzot jāapklust.
Kā gaišas liesmas,
nerimstošas ilgas,
tavs ceļvedis
uz Tēva mājām būs.
Jel tici, sirds,
reiz pienāks tāda diena,
kad tavos spārnos
citi vēji šalks.
Tad zemi to,
ko šodien nepazīsti,
tu varēsi
par Dzimto Zemi saukt.
*******
VĒLĒJUMS
Lai tava dvēsle
Kā naktī zvaigznes,
Ko ceļnieks meklē
No zemes sēkļiem,
Kas projām aiznes
Uz citu sauli.
Lai tavi darbi
Kā uguns sārti,
Kas gaiši kvēlo
Šai nakti vēlā.
Lai sirdis skartas
No labiem darbiem,
Tev līdzi kvēlo
Šai stundā vēlā.
Lai tavi vārdi
Kā karstas dzirkstis,
Kas iededz guni.
Un nevis runas
kā aukstas sprikstis,
Kas izdziest vējā
Kā tukša sēja.
*******
ELĒĢIJA
Vītola sūrās asaras
rāmajā ūdenī krita.
Tas bija
kāda pavasara rītā,
kad likās — atdzima prieks.
Lāses krita.
Krita pa vienai
un skanēja trīsot kā zvans.
Vītols stāvēja
pļavā dūmakā tinies,
un raudāja, —
ka nesagaidīs jaunu pavasari;
jo bija jau vecs
ar tukšu vidu.
Tomēr
viens zars vēl atplauka.
Tik savādi tas izskatījās —
Starp daudziem nokaltušiem viens.
Un rudeni
viņš stāvot sagaidīja.
Tad nāca lapkritis.
Viņš skumji noskatījās,
Ka vēji aiznesa pēdējās lapas.
Ziemas vidū
lausks nocirta to.
Zeme dunēja vītolam krītot.
Citu pavasari
pie avota
vairs neraudāja neviens.
*******
PAZAUDĒTA DZIESMA
No Paradīzes
palika zvaigznes.
Zvaigznes un ziedi
un dziesma,
ko dziedāja Dieva bērni
tai dienā, kad rādija sauli
un pasauli mazo.
Cilvēks uz mazās Zemes
bij domājis sevi lielu.
Tik lielu, ka aizsedza zvaigznes
un samina ziedus pie zemes.
Tai dienā apklusa dziesma
un zvaigznes vairs neatrod acis,
kas vienumēr asaru pilnas.
*******
KRISTUS AICINĀJUMS
Nāciet pie manis
visi, kam bēdas.
Kam dvēselē sāpes,
nesadzīst rētas.
Nāciet pie manis,
kad neapklust mokas.
Kam naidnieka vara
saistīja rokas.
Nāciet pie manis,
kas vieni un bāri.
Kam cerību liesma
kvēlo vēl vāri.
Nāciet pie manis —
Glābēja sava;
Katram pie manis
vieta še sava.
*******
SALTAS SĀPES
Izdziest vēli saules rieti,
Sirdī sakrīt smagas ēnas.
Necerētas, negaidītas
Atmost atkal sāpes senas.
Katris stars no zvaigznes tālas
Sirdī atbalso kā sāpe;
Pārāk nesniedzama tāle —
Neveldzē, bet rada slāpes.
Pacel mani savā rokā,
Dievs, lai vienreiz redzēt varu
Ceļu to, kur man ir jāiet —
ilgi vēl, un cik tas tālu?
*******
MŪŽĪBAS MIRKLIS
Tik mirklis vien
kā uzplaiksnījums!
Un tomēr—raugieties,
kāds skats:
Pats Pestītājs
tiem kājas mazgā,
pie viņiem noliecies
viens pats.
Kāds apmulsums
un neizpratne —
Vai Kristus
visu kalpu kalps?
Pat mācekļi
to nenojauta; —
Šis mirklis —
Mirklis neparasts.
Kas kalps?
Kas kungs?
Kas Visa Valdnieks?...
Kas visus mīlot
augšup ceļ!
Viens spēks pār visu —
Mīlestība.
Bet mīlestība
visu spēj.
*******
GRIBĒJU BĒRNĪBU SATIKT
Pa dzimtās pilsētas ieliņām
Es aizgāju bērnību satikt.
Es vienkārši apģērbies izgāju —
Varbūt ka varēšu patikt.
Bet mēs viens otram kā svešnieki,
Kā neredzot pagājām garām.
Tas bija tik skumji, tik sāpīgi—
Es nezināju, ko darīt.
Vai griezties atpakaļ?
Tālāki iet?
Vai kādreiz to satikšu atkal?
Tā esmu palicis krustceļos.
Sakiet — ko tagad lai daru?
*******
SMELDZE...
Vai atceries, draugs, senās dienas?
Tās bija dienas brīnišķas.
Kad mājas būvējām no smiltīm
Un laivas taisījām no tāss.
Bij saules pilnas visas malas,
Un mežs bij smaržojošs un silts.
Sirds bija skaļu dziesmu pilna.
Pār visu pārmests draudzīgs tilts.
Es atgrieztos vēl tajās dienās,
Ar seniem draugiem satikties —
Nav spēka uzvilkt atkal buras,
Un viļņi laivu projām nes.
Ir izklīdušas mūsu laivas,
Kas tās vairs kopā sasaukt spēs —
Tik tajā bērnu dienu krastā
Viens ugunskurs — vēl nenodziest...
*******
ZEME RAUD
Zeme raud.
Vai nedzirdat, patiesi?
Tai bērni atņemti.
Tie miruši
un nezina par ko.
Ir izdzisusi sirdīs Dieva gaisma,
Un cilvēki cits citu nežēlo.
Zeme raud.
Ik nakti dzirdu viņas vaidus.
Es gaidu mūžu —
gaidu mūžību,
līdz sāpes rims...
Arvienu asaras
vēl apklāj Zemes vaigu,
un nāve vēl
pa Zemes virsu klimst.
*******
NO ĻAUNA SKATA
No ļaunuma derdzīgā skata
Ir akmenī stingusi sirds.
Tā auksta, cieta un mēma,
Kā vientuļi stāvoša klints.
Pār viņu gan vēji brāžas,
Gan lieti pār viņu līst.
Vai vasara, ziema, vai sniegi —
Viss vienalga palicis.
Tā gaida patiesu draugu,
Kam dzīva un patiesa sirds.
Kas lauztu šo stindzinošo varu,
Un celtu pret sauli līdz.
*******
“ES”
"Es mirdams nemiršu.
Es savu spozmi vienošu ar sauli.
Es nākšu saskaņā ar Visumu" (J.R.).
“Tu mirdams mirsi,"
Dieva Vārdā teikts.
Ir pasaule,
Ir saule mirst—
ir velta tava spozme.
Tur — Visumā
tavs "ES"
ir nezināms.
*******
SPĒLĪTE
Kaķis un pelīte —
Tāda tā spēlīte.
Zināms, ka pelīte
Kaķi neapēdīs.
Cilvēks un grēciņi —
Lieli un sīciņi.
Zināms, ka grēciņi
Cilvēku apēdīs.
Saka — tāds liktens
Esot gan sliktens.
Netici liktenim —
Veido to pats.
Neesi pelīte.
Neesi spēlīte.
Šodien liec punktu
Un dzīvot sāc.
*******
TAD...
Kad tu dzirdēsi,
Zeme ka raud.
Kad tu dzirdēsi
putnu nopūtas,
koku vaidus.
Kad jutīsi
Lāstu akmeņu smagumu,
kas cilvēku sirdis spiež.
Tad tu iesi tur,
kur cieš, —
jo tu nevarēsi citādi.
Neviens vējš
nebūs par skarbu.
Neviena diena par svelmainu.
Neviena nakts par tumšu,
un nasta par grūtu.
Jo tu mīlēsi.
Bet mīlestība
panes visu.
*******
KAS IR PAZEMĪBA
Pazemība —
ir reti sastopama īpašība,
kad atzīstam,
ka esam tādi kā citi.
Mirstīgi,
kļūdaini,
bezpalīdzīgi,
Tas nozīmē —
Nabagi,
kā citi.
Tikai
nepalieciet īdzīgi,
ja saskatāt,
ka esat ļoti līdzīgi
pārējiem mirstīgiem:
Jūs jau esat
viens no tiem.
Tas atbilst īstenībai.
*******
MĒS GODINĀM
Mēs tevi godinām,
IMANUEL.
Pār tautām
Tu vienīgais,
kas valdi taisnībā.
Ar varu dievišķu
Tu nāves varu lauzi.
Ir tumsas leģioni
krituši.
Ar bezgalību
Tavu mūžu mēro.
Un Tavā spēkā
Visums dus.
Tu vadi nemirstīgu būtņu mūžus
un cilvēkus
uz mazās pasaules.
Kas esam mēs?
Tik puteklis, tik graudiņš.
Tu noliecies,
lai paceltu ir to.
Kā milzu pasaules,
tā puteklīti mazu
Tu savā mīlestībā
savieno.
Jau diena tuvu.
Gaišā laimes diena,
Ko Dievs vien savā ziņā nolēmis.
Būs pagājusi drūmā atšķirtība.
Tad Dievs un cilvēks
atkal sastapsies.
*******
TRAUKSMES ZVANS
Dun trauksmes zvani pasaulei -
Ej! Ej! Ej!
Tu, kas dzirdi,
Kas vēl jūti,
projām ej!
Neņem neko —
nevajadzēs.
Dievs tuksnesī
galdu spēj klāt.
Tikai ej,
savu dvēseli glābt.
Redzi,
melnas ēnas zogas,
no tām nesargā
ne mūri, ne žogi,
Tās nonāvēs tavu sirdi.
Ej projām,
projām ej!
Dzirdi!
Tava vilcināšanās
tevi pazudinās;
Tu kļūsi vergs.
Vergs bez sirds —
Tu pat nezināsi to,
jo sirds klusēs.
Tev liksies vienalga,
kaut ar velnu uz pusēm
dzīvot —
Tikai dzīvot!
Tā ir veca viltība,
Par dzīvību —
par dzīvi
cilvēks atdod visu.
Jā,
Arī mūžību.
Tāpēc ej prom.
Un neaizskar neko
no tā nolādētā.
*******
LUCIFERS
(Ec. 28; 13)
Tu biji Paradīzē
Dieva svētā kalnā.
Tur tevi
par ķēniņu cēla.
Tu biji—
Dievam tik tuvu,
bet gribēji būt
Viņš pats.
Tu biji...
Tas skan tik neparasti,
Vēl dzīvam esot
par bijušu saukt.
Un tagad
tu atrieb sevi,
liekot pār pasauli
nāvei nākt.
Mūsu naivums
un muļķība,
mūsu nespēks
tevi uzjautrina.
----
Viņš pasauli
kā skudru pūzni vēro,
ko izjaukt var
ar rokas vēzienu,
kad viņam labpatīkas.
Viņu neaizkustina
Cilvēku bērnu kuslums,
pie sāpēm
un asinīm viņš pieradis.
Viņš — šīs pasaules dievs,
ir redzējis,
ko cilvēks neuzzinās nekad.
Viņš pazīst
mūžības gājumu.
Tikai — savu vājumu
viņš nezināja.
Nedzēšams rūgtums
un naids,
ko nevar veldzēt vaids,
izdvests no miljonu lūpām,
norimt var
vienīgi nāvē.
Nāvē —
kas ir kā mūžība,
kā bezdibens baiss.
---
Un tad —
nekad vairs...
*******
