ALEKSANDRS ZĒBERGS - VAROŅU CILTS

VAROŅU CILTS

*******

1.
Es tevi redzu, manu brāli,
Kaut liesmas tavu stāvu tin.
Uz tavu varonīgo sirdi
Sirds svētbijībā teku min.

Tu klusi manīm pretī raugies,
Skats ciešanās nav izdzisis.
Bet kādas sāpes griezās sirdī,
Kas to mums tagad pasacīs.

---

Pār Romu klājās pusnakts stunda,
Kad sargi lika projām iet.
Jā — toreiz Kristus lieciniekiem
Bij jāpulcējas vienuviet.

Lūk, māte, lūgsnu sacījusi,
Pie krūtīm bērnu piespieda.
Pret zvaigznēm acis pacēlusi,
Tā moku ceļā aizgāja.

Tur gāja bērni, veci, jauni,
Un daudzi nespēja vairs iet.
Bet, — lūk... es dzirdu dziesmu skanam.
Par dzīvi mūžīgu tie dzied...

Un līdz ar uguns atspīdumu
Pār Romu varoņdziesma plūst.
Sen uguns nodzisa, bet dziesma
Vēl šodien skan un neapklust.

Un daudzus, daudzus gadu simtus
Šī dziesma vēl nav aizmirsta.
Tiem, kuri ies šai pašā ceļā,
Šī dziesma sirdīs rakstīta.

*******

2.

Tevi iedzina kapenēs,
Pazemē mirt.
Bet arī pazemē
Dievs dzird.
Tu to zināji,
Kaut dzīvot
vai mirt.

Katakombas
nāves labirints —
Cik daudzām dzīvībām
tur nebija rimti
Bez saules,
bez gaismas,
bez zilās debess.

Tie gaidīja,
ka sirds tev drebēs,
bet tu uzvarēji
arī šo tumsu —

Arī pazemē
Dievs dzird.
Viņš neļaus
tavai dvēselei mirt —
Tā tu ticēji
un uzvarēji.

*******

3.

Ienaidnieku tev bija daudz.
Gan tie, ko augstos vārdos sauc,
gan zemie vergi.
Tie visi vienā balsī sauc:
"Uz arēnu, uz arēnu!"

Jā — to bija daudz,
pat ļoti daudz,
bet tu — viens...
Un tomēr — ne.
Tu zināji,
Ar tevi ir Dievs.

Tu kāpi sārtā
Un lūkojies zvaigznēs,
Lai dziesmu tās aiznes,
kas nebija uguns skarta.

Viss paiet —
Naids un viņu viltus.
To nepiemin vairs daudz.
Bet tava uzticība,
tava mīlestība
uz priekšu sauc.
Vēl šodien mūs
uz priekšu sauc.

*******

4.

Roma, dzirdi!
Tevi nepiemin
Nerona dēļ,
Diokleciāna dēļ,
Juliāna dēļ.
No visa, kas tev bija,
dzīvo tie,
Kurus tu iedzini pazemē.
Ko tu nicināji,
Ko tu iznīcināt gāji,
bet kas tevi uzvarēja; —
Tavu naidu,
tavu viltu,
tavu bezdievību.

Roma, dzirdi!
Nav iespējams
uzvarēt sirdi.
Sirdi, kurā dzīvo Kristus —
Kristus no Nācaretes,
Kas uzcēla mirušos.
Tas uzturēja arī šos.
Un tie uzvarēja.
Uzvarēja tevi,
lepnā un asinskārā Roma.

*******

PĀR KIDRĀNU

Pār Kidrānu mēs visi iesim.
Tie visi,
kurus vaiņagos
ar Jaunās Zemes zvaigžņu rotu
un Nemirstība vārdus dos.

Pār Kidrānu
mēs visi iesim,
uz turieni kad sauks mūs sirds.
Ikkatrs
viens ar sāpju kausu
mēs Dieva priekšā paliksim.
Vai teiks Viņš tad:
“To izdzer sausu?”

Lai Dievs tad dod,
ka netrīc roka,
pie lūpām ceļot kausu šo;
Tik tā, mans draugs,
gūst jaunu sirdi
un nemirstību iemanto.

*******

KAD BĒDAS PĀRI IET

Kad smagiem soļiem bēdas pāri iet,
Tad atceries —, tās smagākas var kļūt.
Vai tamdēļ ticībai ir jāpazūd?
Šī izeja vai vienīgā tev šķiet?

Viens cīnoties, tu spēkus velti šķied.
Šī neticība mūsu nespēks kļūst.
Kad smagiem soļiem bēdas pāri iet, —
Tad atceries — tās smagākas var kļūt.

Ne mūsu nespēks var mums palīdzēt,
Bet ticība, kas uzvar pasauli;
Un tīru, gaišu dara dvēseli
Pat tad, kad citi nevar palīdzēt —
Kad smagiem soļiem bēdas pāri iet.

*******

DZĪVAIS VĀRDS

Tavs dzīvais vārds
arvien uz mani runā,
vai agri rītā vēlā vakarā.
Tas savā maigā
gaismas lokā tura.
Un man tik labi
Tavā tuvumā.

Kā mātes glāsts,
ko nevar aizmirst,
Tavs stāsts par Kristu —
krustu Golgātā.
Par Dieva mīlestību
katram Zemes bērnam,
kas nomaldījies
tālā svešumā.

Cik daudzus — ak, cik daudzus
tavs maigais pieskāriens
caur dzīvi vadījis.
No bērnu dienu
nevarīgiem soļiem,
līdz sirmam vecumam
ir katru sargājis.

*******

TEV SLĀPA, DIEVS

Ak Mūžīgais, Tu rokas pasniegt spēji
Pār pīšļiem mīlestībā noliecies.
Tu zināji, ka liesma iedegsies,
Un jaunās dzīves soļus sadzirdēji.

Tev slāpa atpestīt šīs Zemes ciltis,
Lai notiktu, Tev bija krustā kāpt.
Un Dievam bija ļaužu kārtā tapt,
Un apsegt dievību ar kapa smiltīm.

Tu mūsu dzīvē liki ataust rītam.
No tumsības Tu liki gaismai aust.
Tu vienmēr vairāk, vairāk liki slāpt
Pēc virsotnēm vēl acīm neskatītām.

Nu spārni nes. Lai slava Tavam rītam,
Un spēkam tam, kas augšāmcelties liek.
Mums gaismas ceļos Dievu jāsatiek —
Mēs nepiederam vairs nevienam citam.

*******

DZIMTENES DZIESMA

Manas Dzimtenes dziesma,
Kad atkal tu skani,
Man prātā nāk mājas un Tēvs.
Manas Dzimtenes dziesma,
Ar Dzimtenes ilgām,
Mums tevi ir dāvājis Dievs.

Manas Dzimtenes dziesma,
kaut dažureiz skumja,
Tak mīļa tu esi arvien.
Manas Dzimtenes dziesma,
Kaut atņemtu visu,
Bet tevi mums neņems neviens.

Manas Dzimtenes dziesma,
Še svešumā skanot,
uz Dzimteni aicini līdz.
Manas Dzimtenes dziesma —,
Reiz aizejot projām,
Mēs tevi paņemsim līdz.

*******

TU MEKLĒ ATBILDES?

Tu meklē atbildes
uz jautājumiem grūtiem.
Un liekas —
neatrast nekur.
Bet tomēr ir; —
Lūk, skaties — tur —
Uz Golgatas.

Vai Dievam cilvēks bijis dārgs —
Ar grēkiem apkrauts, netīrs tāds?
Viņš dārgs ir tik, cik samaksāts
Uz Golgatas.

Vai labais ļauno uzvarēs?
Kad beigsies beidzot posts un naids?
Par uzvaru sen sludināts —
Uz Golgatas.

Kāds liktenis mūs sagaida?
Vai pakļauts viņam ir ikviens?
Par katru vienu lēmis Dievs —
Uz Golgatas.

*******

JAUNS RĪTS

Tas bija rīts, kad debess gavilēja;
Pār Zemi cēlās nemirstības rīts.
Nekur nevienas ēnas nemanīja,
Viss bija gaiša prieka tīts.
Tai līksmā rītā debess gavilēja.

Tā bija diena tumšāka no visām;
Pār Zemi nāves ēna nolaidās,
Un cerība kā sveces liesma dzisa,
No dzīves mūžīgās bij sirdīm jāšķiras.
Tā bija diena tumšāka no visām.

Tas bija vakars—drūma klusēšana—
Uz Golgatas tiek augsti pacelts krusts.
Neviens šai tumsā gaismas nemanīja.
Vai gaismai pēdējai Dievs licis zust?
Tas bija vakars—drūma klusēšana.

Bet Kristus augšāmcelts un mēs ar Viņu.
Ar uzvaru, kas mūžam nezudīs.
Šīs gaviles tik neparastas bija
Virs Zemes cilvēkiem un debesīs:
Jo Kristus augšāmcelts un mēs ar Viņu.

*******

SŪTĪBA

Nu ej!
Ar manu Garu,
ar manas mīlestības
piepildītu sirdi.
Tev iešu līdz
es visur,
kur tu iesi.
Un tāpēc ej,
kur manus soļus dzirdi.

Kad darbs būs padarīts,
es nākšu atkal.
Un tad mēs būsim kopā,
un tie,
kas pazuduši bija.
Tu mani redzēsi —
tavs prieks būs pilnīgs.
Bet tagad ej.
Es tevi sūtu.
Ej!

*******

JERUZALEM! ...

Cik bieži vien uz zvaigznēm acis ceļu,
Ar skatu meklēju pie tevis ceļu.
Kaut daudzreiz sāpēs aizmiglojas skats,
Zem smagām dzīves nastām guris prāts,
Es tomēr — Zeme mana — tevi redzu.
Pie tevis ejot ilgu lāpas dedzu.

Man tavas gaviles jau tagad skan,
Ak, ļauji tevi pašu redzēt man—
Jeruzaleme, Dieva pilsēta.

*******

CERĪBA

Zem saules šīs,
Kur nemitīgas bēdas,
Kur pelnu plēnes
visam pāri krīt.
Kur nezina neviens,
kas sagaida to rīt.
Mums vēl ir cerība
še atrast Dieva pēdas.

Zem saules šīs,
kas daudziem noriet drīz.
Ir apgūlušās
daudzas Zemes ciltis.
Mēs brāļus atstājam
šīs Zemes smiltīs.
Mums tomēr cerība
tos atkal redzēt drīz.

Pār Zemi šo
drīz celsies jauna saule,
Jauns rīts
uz skaistu dienu mūžīgo.
Ak, svētīgs tas,
kam vēlēts redzēt to.
Vai būsim tie,
Kas apsveiks jauno sauli?

*******

ZVAIGŽŅU ROTA

Diena zvaigžņu rotā.
Nakts kā saules lēkts.
Tā ir jauna diena, —
Ļaunums uzvarēts.

Tie kā zvaigznes mirdzēs,
Kam še dega sirds.
Kas pa gaismas teku
Veda citus līdz.

Veda nenogurstot
Diena tā vai nakts.
Nebaidoties bēdu,
Palika uz vakts.

Tā ir tava daļa,
Tava mūža gods —
Stāvēt Dieva priekšā
Mūžam apskaidrots.

*******