Tev skaidram būt -
Tev atkal skaidram būt!
*******
1.
SIRDSSKAIDRĪBAS ZIEDI
Sirdsskaidrības ziedi
No Dieva man doti;
No debesu gaismas
Izveidoti —
Kā sniegs —
balti ziedi.
Tos vaiņagā vīšu —
Lai mirdz man par rotu,
Lai dzīvi arvien
Izdaiļotu...
Ik dienā tos vīšu.
*******
TEV SKAIDRAM BŪT
Kad zvaigznes staro
skaidrā debess laukā,
Nāk sirdī ilgas,
nerimušas, senas —
Kā baltu ziedu zaigums,
kas reiz plauka.
Ir bijušas —
ir bijušas tak dienas,
sirds ļauna nezināja—
bija skaidra.
Bet nu
nav palikusi vairs neviena.
Tik ilgas vien,
kas kvēlo arvien vairāk.
Tās krūtīs deg
un nevairāmi prasa;
Tev vērsties būs!
Jo tālāku, jo vairāk.
Uz gaismu ej,
kas tavā ceļā rasta.
Tev skaidram būt, —
tev mūžam skaidram būt
uz visu laiku atpestīto krasta.
Tev tomēr vajag
Atkal skaidram būt…
*******
2.
MĪLESTĪBA
Vēl augstāki par zvaigznēm
mīlestība iet,
Un zemāki par zāli viņa liecas.
Ar elpu ziedu sasildīt tā tiecas,
kas pirmais mežmalā
jau sniegā plaucis zied.
Vēl šodien
ļaudīm viņa pretī sniedzas,
Ar savu silto elpu sirdis sasildīt.
Tā grēka bezdibenim pāri liecas.
Kad mūsu sirdīs iespīd viņas stars,
Tam līdzi nāk jauns, ziedošs pavasars.
*******
3.
TICĪBA
Ik stāds var visu pazaudēt —
Ir krāšņos ziedus, zaļās lapas.
Un tomēr atkal uzziedēt,
Ja zeme dzīvu sakni glabā.
Var visu pazaudēt, kas bijis,
Un dzīvību pie visa klāt, —
Ja ticību var saglabāt,
Nekas nav pazaudēts, kas zudis.
Šī sakne atkal asnus dzīs
Un ziedi sauli ieraudzīs.
*******
4.
CERĪBA
Ticība, cerība,
mīlestība —
Šās trīs.
Lielāka no tām
mīlestība.
Bet —
bez cerības
šis vainadziņš iziris.
Cerība līdzina ceļu.
Cerība spēku dod.
Cerība —
tā tev ir jāatrod.
*******
5.
KAS PAZEMĪGS GRIB BŪT
Kā zieds, kas savā vaļā krāšņi zied,
Ar uzticību katram pretī veras,
Un smaržo katram, kas tam garām iet—
Lai tava sirds tā katram pretī veras,
Kas nāk pie tās ar ilgām veldzi gūt,
Un augstprātībā cieti neaizdarās.
To darīt var,
kas pazemīgs grib būt.
*******
6.
PRIEKS
Prieks — kristieša prieks,
Kā straume bēdām cauri laužas,
Visai dzīvei cauri aužas.
Aizskalo kas netīrs
Un kas lieks.
Prieks — kristieša prieks,
Kā saule silti pāri staro,
Visu dedz un visu baro.
Viņas staros izkūst sniegs.
Tāds ir prieks.
*******
7.
IR JĀUZZIED
Ik pavasari visi dārzi zied,
Ik rudeni tie nolīkst briedumā.
Tā Dieva svētība pār Zemi iet —
Tu noraugies kā lielā brīnumā.
Tāds brīnums esi arī tu,
Kam Dieva dzīvība ir sākums.
Lai tā nav velti izšķiesta,
Lai veltīgs nebūtu tavs gājums;
Ir jāuzzied un augļos jānoslīkst,
Par dzīvi svētīgu — tad runāt drīkst.
*******
AIZMIRSTĀS DURVIS
Ar galvu noliektu
tu dzīves ceļos ej,
un akmeņus un zemi
vienmēr redzi.
Un iztrūksties,
kad savu ēnu
tu pēkšņi ieraugi —
Un skatus augšup vērs —
No kurienes
tad īsti gaisma?!
Kā bezpajumtnieks
svešu durvju priekšā,
caur kuru spraugu
silta gaisma spīd, —
Tu skumjās veries
zvaigžņu spožā lokā,
kaut brīdi
nosalušo sirdi sasildīt.
Šīs durvis aizmirstās
tev pašam jāver vaļā,
tur tavās mājās
tevi gaida sen,
jo ne jau velti
zvaigžņu melodija
tik neatlaidīgi
pie sevis tevi sien.
*******
DZĪVĪBAS SEJA
Virs Zemes jaunu dzīvību
Ar savām rokām Kristus sēja,
Kur visa labā ienaidnieks
tik nāves pļauju paredzēja.
Un auga, zēla zelmenis,
Un briedā liecās pilnās vārpas.
No tām ne graudiņš nezudīs,
Ko Kristus guvis grūtā darbā.
Lūk, graudi birst jau apcirkņos,
Gan grūti gūti laikā skarbā.
Darbs nobeigts tiks — gan Dievs to dos,
Būs augļi katram labam darbam.
*******
JAU DRUVAS SAN
Ir izskanējis gaišo dienu prieks,
Kad priekšā bija
lielais darba cēliens —
Kad saule bija rīta svīdumā...
Nu saule riet.
Jau noziedēja druvas tavas,
Tās ražu sola rudens birumā.
Jau druvas san—
Vai dzirdi viņu dziesmu?
Ir strādāts daudz,
bez mēra daudz ir iets
Gar druvām šīm
Gan agri pavasarī,
Gan vasarā, kad diena tvīkst.
Nu vārpas līkst
Nu druvas san.
Tās tavu dienu mērs.
Tur tavi sviedri,
Tur tavs prieks —
Tev druvas san.
Jau saule riet,
Krīt palsas ēnas garas
No vēlas, ilgas atvasaras —
Uz galu darba diena iet —
Jau druvas san.
*******
SARUNA AR SIRDI
Sirds —
Mana nabaga sirds,
Kā mēs šķirsimies beidzot?
Par to tagad nedomājam,
dzīves pienākumos
skrejot un steidzot.
Bet pienāks tāds brīdis,
un kā tad būs?
Saki —
kā ir,
kad ir jāapklust?
Tu saki
citu reizi?
Tik daudz jautājumu
Nevajaga uzreizi.
*******
ATCERIES
Tās asaras, kas Ģetzemanē krita
Uz sausas — saule izkaltētas smilts —
Vai saproti—vai saproti to sirds,
Ka tās par tevi tajā naktī rita.
Pirms dzimi tu, pirms tava dzīves rīta
Viņš gādāja, lai tas ir saulessilts, —
Tās asaras, kas Ģetzemanē krita
Uz sausas — saulē izkaltētas smilts.
Lai tava dzīve nav kā skaida dzīta,
Lai netieci tu rūgtos maldos vilts,
Tev celts ir Kristus mīlestības tilts, —
Tik atceries ik jaunas dienas rītu
Tās asaras, kas Ģetzemanē krita...
*******
KAINS
Viens pats viņš aizgāja
pret tālo saules rietu,
neviena nemīlēts
un visiem kļuvis svešs.
Viņš saposies,
lai tālā ceļā ietu, —
No visiem prom.
Neviens tam nenāks līdz.
Bij arī viņam,
Bija gaiša diena.
Bij tēvs un māte.
Bija gaiša sirds.
Un brāļa mīlestība
arī bija,
Bija...
Ar vienu vēzienu
Tas viss ir sadragāts.
Nu tikai sāpes
sirdī deg un moka.
Un melnā tumsā
ēna atbaidoša,
kā Dieva neredzama
atriebēja roka.
*******
PAZUDUŠAIS DĒLS
Tumst padebeši,
Vakars vēls.
Brien ceļa putekļos —
Bet vai uz mājām,
pazudušais dēls.
Tas pats,
kas aizgāja reiz
lepnu gaitu...
Nu skrandās viņš
un nomākts, noskumis
un kluss.
-----
Tā pazīstama aina,
atkārtojas tūkstoškārt;
Mēs katrs
citādāki pārnākam,
kā projām ejam.
Kāpēc un kas
mums vispār lika iet?
Uz kurieni
mēs katrs ejam?
Iet visa pasaule.
Iet gadu simtus.
Tai Zeme liekas
nemīlīgas mājas,
kur miera nav,
kur dzīves nav.
----
Kas cilvēks, beidzot,
kas viņš ir?
Šis dabas valdnieks,
kā viņš sevi sauc...
Vai saimnieks viņš?
Pēc tā viss neizskatās.
Pār viņu sveša vara valda.
Tā viņa gribu
lauž un liec.
Tā viņa mūžu
kā ar cirvi skalda.
Viņš vergs,
kas kalpo dēmoniem.
Tiem pats reiz atraisīja
rokas.
Nu pats to priekšā
pīšļos lokās.
Un laimīgs vēl,
ka skrandas mugurā.
Tā likteni
tie spriež bez viņa ziņas.
----
Ir vakars vēls —
Tu vēl arvienu ceļā.
Jel apstājies
un apdomā tā īsti;
Kur tagad ej?
Vai savu Dievu
velti neienīsti?
Un tamdēļ vien
no Viņa projām bēdz?
Vai laika pietiks
Mājās pārnākt vēl?
Jau vakars vēls...
*******
SVEŠINIEKS
Es esmu svešinieks virs Zemes,
Kas skaudrā naidā degtin deg,
No kuras miers un laime bēg,
Un taisnībai kas augļus nenes.
Par maizes garozu še nīstas,
Še vietas visiem nepietiek.
Vai tās lai būtu mājas īstās?
Kam labi tā — lai laimīgs tiek,
Bet man ar to vis nepietiek.
*******
MANS IEGUVUMS
Mans ieguvums
Tā Dieva gaisma,
kas pāri Zemei
grēku tumsā spīd.
Ka drīkstu es
šai gaismā vienmēr palikt
un nemaldoties
dzīvi aizvadīt.
Mans ieguvums
ir Dieva mīlestība.
Kā stiprs tilts,
kas pāri Zemei celts.
Man atkal pretī
staro debess telts.
Un tumsa plok.
Klust sirds —
tur klusi atdzimst prieks.
*******
