SIRDS VĒSTULES
(no krājuma “Nenosūtītās Vēstules”)
„Paļaujies uz to Kungu no visas sirds un nepaļaujies uz savu prāta gudrību.” (Salamana pamācības 2:5)
*******
TIE ZELTA ĀBOLI ...
„Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.”
(Salamana pamācības 25:11)
Ai, kā mums gribas, lai būtu
Zelta āboli mūsu ābelei zaros.
Jo kad gājputni salasās baros,
Ir augļu briešanas laiks.
Bet zelta ābols, tik sulīgs, tik maigs,
Briest tikai vienā no zariem,
Kas dārznieka izlolots.
Tas nav ābelei pašai dots!
Kāpēc mums gribās, lai tieši zelta āboli aug?
Vai tāpēc, lai mūs par laimīgiem sauc,
Vai tāpēc, lai mūs par bagātiem godā?
Varbūt, lai mēs to zeltu citiem dodam,
Paši paliekot pelēki zari?
Ja tu to vari,
Tad tavā traukā tie zelta āboli ir
Kā mīloša sirds.
ŠAURA LAIPA
Kā šaura laipa bez margām ir diena,
Bet lejā aiza un nakts.
Man jātiek pāri, ja negribu palikt viena.
Ir šaubas, ir bailes un nespēks locekļos trīc,
Man pieder tikai šis rīts,
Ir jātiek pāri, pirms saule riet.
Ak, vai, kur turēties nav, bet vajag iet.
Es kāpju uz laipas, eju, eju un dvēsele dzied:
Tu vari, tu vari, tu vari!
Paldies, Kungs, ka mani stipru dari!
SĀPE
Sāp? Ja tā vajag, lai sāp,
Tikai Debesu kalnā palīdzi kāpt!
Un ja vēl kaut ko lūgt drīkstētu es,
Bez vaida sāpi, Kungs, palīdzi nest!
Grūti? Ja vajag, lai ir,
Tikai lūdzu, lai grūtums mūs neizšķir!
Prieks? Tavs tuvums ir lielākais prieks,
Es gribu, lai citiem arī tas tiek!
Bet šodien, kad vasara izdaiļo āres,
Sirds pilna kā bišu medainā kāre
Ar visu, ko Tu, Kungs, dāvini man –
No rīta pie loga nolikdams
Rasotu Debesu lilijas zvanu.
JA ES ...
Ja es sažuvis, sakaltis māls,
Mīci un izveido!
Ja es zemes un pasaules sāls,
Ņem un izlieto!
Ja es templis, Tevis būvēts, celts,
Nāc un iemājo!
Tikai tā es varu būt zelts,
Kas Tavu spožumu atstaro.
JA NĀKTOS AIZIET ...
Ja nāktos šo dzīvi tagad man atstāt,
Vai viegli būtu to izdarīt?
Vai nespiestu vaigam ziedošu zaru vēl klāt
Un nesauktu – pagaidiet šodien, varbūt var rīt!
Vēl šodien es klausos kā upīte šalc,
Līkumus metot ap zeltainiem pureņu ceriem.
Vēl ābeļzars logā līkst sārteni balts,
Vēl dzīvības sulu no bērziem es dzeru.
Un dzīvoju es
Kā daļa no pasaules ...
Tad sajūtu rūgtenu deguma smārdu,
Tur upītes krastā vēl ugunskurs gail.
Reibinošs dzēriens tur bijis ir gards,
Viņa upurus satikt būtu man bail.
Vējam uzpūšot, pelni vēl iesitas sejā,
Tur sadedzis viss, kam reiz dzīvot bij lemts.
Gan pureņu zeltainās galviņas lejā,
Gan ābeles baltsārtie zari ir ņemti
Un ugunī mesti bez nožēlas kādas
Kopā ar papīra turzām un pudeļu stikliem.
Vai dzīvot es gribu uz pasaules tādas,
Kaut saules stars pārlaižas vaigiem vēl mikliem?
Ja nāktos no dzīves šodien jau aiziet,
Vēlētos vienu – lai būtu man vieta
Tur Debesu pagalmos ierādīta.
Nav uz šīs pasaules ilgu vairs citu!
TEV – MANS DIEVS!
Es klusumā vēlos būt
Un gūt
Katru vārdu, ko runā Tu,
Lai neteiktu,
Kā bieži saku –
Es saprast nemāku
Tavu prātu, ak, Dievs!
Lūdzu, man klusumu neatņemiet,
Lai varu iet
Turp, kur runā Dievs.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Ja man teiktu – tu brīva esi,
Pati dzīvo, pati savu krustu nes,
Pati ar visu galā tiec,
Es kliegtu – ak, paliec!
Paliec, Kungs, paliec pie manis!
Ar Tevi ir drošums, no Tevis viss,
Bez Tevis man dzīvība izdzisīs.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Es vēl nezinu, kāda mūžība būs,
Kas to pazaudēs, kurš to gūs.
Bet vienu es zinu gan,
Tā ir domāta arī man!
Un es gribu sevi kā sēklu tur sēt,
Palīdzi, Kungs, pasauli uzvarēt!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Tik gaiša un saulaina diena!
Vai es varu būt viena,
Ja Tavu gaismu, Kungs, redzu?
Ak, pārāk bieži mēdzu
Runāt par vientulību!
Bet vaina ir mana, ja uz Tevi neskatos,
Mana vaina tā ir un posts,
Ja eju, kad Tu nāc.
Un Tu mani tādu meklē, Tu Pats!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kāda brīnišķa diena,
Jo es neesmu viena!
Es Tevi jūtu ik gaismas starā,
Kas caur mākoņiem plūst,
Ikvienā pumpurā kļavas zarā,
Kas aiz loga no ziemas drēgnuma žūst.
Es Tevi jūtu dvēseles mierā,
Kas mani augšup, pret Debesīm ceļ,
Ikvienā jaunā dzīvības asnā,
Kas Tavā spēkā par prieku Tev zeļ.
Es Tevi jūtu kā mūri ap mani,
Kā dzīvību sevī,
Kā rīksti, ar kuru Tu gani,
Kā svētību, kuru Tu devi.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Tik daudz Tev ir teikti vārdi,
Tik daudz ir dziedātas dziesmas.
Vai es varu pateikt vēl kaut ko jaunu?
Tikai to, ka Tu arī manu kaunu
Esi pie krusta aiznesis,
Ka arī man ir vieta pie Tava galda,
Ka rūgti maldi
Ir dzīve bez Tevis.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kungs!
Ja esmu ar Tevi piepildīta
Un cita,
Kā vakar, pirms mirkļa,
Kāpēc tie irkļi
Slīd laukā no rokām?
Kāpēc ar mokām
Pret pasaules straumi laivu griežu?
Vai tiešām es krītu,
Ik mirkli, ik rītu?
Ak, cīņa nebeigsies,
Kamēr vēl dienas!
Tikai nepalikt vienai!
Palīdzi, Kungs, atkal, no jauna
Ar kaunu
Lūdzos es!
Nes mani, nes
Tuvāk Debesīm!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Gribu ar Tevi runāt, mans Draugs,
Un stāstīt, cik vakars jauks,
Cik diena bij laba ...
Atceros vīnogas skābās,
Atceros garšu mutē tik sīvu ...
Un ja nu arī mana dzīve
Tev liekās tik skāba, tik negatava?!
Dod, lūdzu, mazliet no spēka Sava,
Lai pieaugt varu un briest,
Mans Dievs!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kāds dvēselē iemājo prieks,
Ja zinu, mans Kungs reiz roku man sniegs!
Kāds dvēselē iemājo spēks,
Ja zinu, pār pasauli mūžam nevaldīs grēks!
Kāda laime un prieks tas būs,
Kad mana dvēsele svēta reiz kļūs!
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Kā es gribu Tev pieglausties,
Lielais un varenais Dievs!
Kā es gribu Tevi reiz uzlūkot
Un palikt dzīva, bez uguns soda!
Kā es gribu dzīvot, kur taisnība valda,
Ar Glābēju sēdēt pie viena galda!
Es ticu un ceru – tas notiks drīz,
Jau mākoņos manāms ir mūžības rīts.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Man nevajag, saules, ne sveces,
Man nevajag jaunību arī,
Es varu droši kļūt veca,
Ja zinu, Tu atkal dzīvu dari.
Man nevajag ziedu, ne lapu,
Ne dimanta rotu,
Ja zinu, pāri pār kapu
Man arī Tu dzīvību dotu.
Man vajag palikt pie Tava vīnkoka zara
Kā pumpuram, kuru ver Dievišķa vara.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
DRAUGS
Ak, Dievs, kādu Tu dāvini prieku,
Kas staro no zieda mirdzošā kausa!
Un tikai mazliet Tu prasi no manis, tādu nieku -
Padzirdīt ziedu, lai puķīte nebūtu sausa,
Gādāt, lai draugs man līdzās nenonīkst.
Vai to var aizmirst, vai to drīkst?!
Un tomēr tik bieži draugs manī skumji noraugās,
Zieda kausā asara lās,
Jo atkal man svarīgs ir tikai mans „es”,
Kuram austošā diena rūpes un sāpes nes.
Aizmirsts ir Draugs, kura vaigā asara lās,
Bet vienīgi Viņš manas sāpes ar prieku klās.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Mans mazais, padevīgais, brūnais draugs,
Kurš uzticīgi gaida, kad to sauks.
Par savu mīlestību runāt nevari,
Bet mīlestības darbus dari
Un ej, kad saku – nemaisies te daudz!
Bet skrien, ja dzirdi, draugs pēc tevis sauc.
Par mani cīnīties tu gatavs esi,
Neprasot, vai pats to spēsi.
Bet es tik bieži dusmojos –
Ar tavām spalvām tīrais posts!
Tad gribas teikt, ka tava suņa sirds
Par cilvēcīgām daudzkārt spožāk mirdz.
RUDENS LAPA
Viena sakaltusi rudens lapa
Pavasara vējā augstu uzlidoja,
Cerēdama izbēgt kapam,
Vēlēdamās neiet bojā.
Varbūt skumji, tomēr lapa zemē krita,
Jo tā sen vairs nebija ar savu koku.
Saulainajā pavasara rītā
Vēji lapai pāri pūta aizmirstības loku.
Vai gan taisnīgs ir tāds liktens lapai?
Vai tā vainīga, ka jāsakalst?
Lapa nezināja, ka tā pārveidota tapa,
Lai caur saknēm kokam būtu balsts.
KO TAVĀ LABĀ LAI DARU?
Kā, brāli, tev palīdzēt varu,
Ja daudzas verstis mūs šķir?
Ko tavā labā lai daru,
Ja makā graši vien ir?
Es iešu pie Tā, Kas ir bagāts,
Iešu pie Tā, Kam ir spēks,
Lai, brāli, galds tev ir klāts
Un no dvēseles atstājās grēks.
Piedod, ka tas būtu viss,
Ko tevis labā es daru,
Bet lūgšanas neizdzisīs,
Tām arī pēc manis būs vara.
DĀVANA
Ja tu mācētu paglabāt,
Es tev ledus dimantus dotu,
Tādus ar saules mirdzumu klāt,
Tādus, kas dvēseli rotā.
Tikai tie dimanti nepieder man,
Ne arī plaukstās tos ielikt varu.
Tomēr tev dāvināt gribu gan
Saulē mirdzošu, sarmotu zaru,
Kurā zem sniega dzīvība dus,
Kas vēlāk dos lapas un ziedus,
Gribu tev dāvināt paliekošu
Dvēseles ik rīta prieku.
JAUNĀ RAŽA
Es jaunās ražas pirmās vārpas plūcu
Un lūdzu:
Svētī, Kungs, tās
Dienās nākamās!
Es citiem došu, ko Tu devi man,
Un maizes rieciens tādēļ nekļūs plāns.
Es jaunās ražas pirmās vārpas
Gribu ziedot Tev,
Bet kā?
Nu tikai tā,
Ka dodu tiem, kam nav nekā.
BĒRNĪBAS DRAUGAM
Ko lai saku tev, viss pateikts šķiet,
Bet gadi steidzas, gadi iet,
Un kaut kas neizteikts vēl lūpās dus,
Es nezinu, kad tas par vārdiem kļūs.
Nav bērnībai bez tevis zelta stīgojums,
Kas atmiņas tik krāšņas dara mums.
Nes pretī mazbērni mums savas dienas,
Bet mūsējās ne noveco, ne aizmirstībā brien.
Kā rasots jasmīnzars aiz mazas loga rūts,
Tās pieglaužas pie dvēseles, pie sirds un krūts,
Tās ceļ no pagātnes mums mēness piebārstītas naktis
Kā mūža dziesmas daudzskanīgās taktis.
Tās dienas vidējās, tas saldais briedums, īstais laiks,
Kā migla vasarā tās zūd, kā saulē tvaiks.
Un tāpēc raugos pāri tām uz bērnību,
Vēl reizi tajā būt no sirds es gribu,
Bet nokļūt tur ir iespēja tik viena,
Tā mūsu satikšanās diena!
PATI, PATI ...
Pati varu, pati spēju
Pati negribēju
Lūgt ne vienu.
Pati nodarīju
Pāri sev.
Ko lai vaino, kam lai sūdz,
Ja par maz, par maz ir gūts?
Varbūt vajadzēja
Paraudāt, kad smēju.
Daudziem Dievs ir palīdzējis,
Tikai man nekad, neko!
Kad jau gluži balti mati,
Ausīs skan – es pati, pati.
Augšup ceļas acis pašas,
Kaut vēl tikai dienas dažas!
Tikai šoreiz lūgums mēmās lūpās dus:
Varbūt tomēr Dievs ar mani būs!
SAULLĒKTA PĀRDOMAS
Es veros mākoņu mirdzumā,
Kad rītausmas saule tos apzeltī.
Tad ieskatos zemes melnumā,
Bet acis, tās augšup tiek paceltas.
Tās lūdzās palikt tai spožumā,
Līst dvēselē krāsainā rotaļa.
Ak, kā gan tur debesīs izskatās,
Ja zemi skar sīksīka atblāzma!
Ja saulei tik daiļa ir valoda,
Kā skanēs tur debesīs mūžība!
SATIKŠANĀS
Vienu baltu saules staru
Es no dienas paņemt varu,
Lai pie tevis ciemos ietu.
Ietu cauri sapņu mežam,
Pāri īstenības ežai,
Bristu ikdienības smilgās,
Turot rokā savas ilgas ...
Vai tu mani sagaidīsi tur,
Vai būs iekurts ugunskurs?
Bet ja ceļu aizmirsusi
Tu uz sapņu mežu būsi,
Tad pa rīta rasu nāc
Un aiz ikdienības meklēt sāc.
Gan jau reiz mēs satiksimies,
Ja pa dzīvi vadīs Dievs.
MĀKOŅU KUĢI
Zilajā debesu jūrā
Mākoņu kuģi brauc balti,
Un kapteiņi mirdzoši, stalti
Sauc mani, aicina līdz,
Kur mūžības gaisma caur mākoņiem mirdz.
Aizveru acis un braucu,
Domās es mīļos līdz saucu.
Kaut varētu ātrāk būt tur,
Aiz saules ugunskura,
Kur mūžības gaisma caur mākoņiem mirdz.
NENOTICĒJU ...
Es nenoticēju,
Ka nevajag griezties pret vēju
Ar seju
Un pazaudēju
Pretoties spēju.
Es nenoticēju,
Ka Dievam ir jāpaklausa,
Ja negribu dzīvības aku sausu.
Es nenoticēju,
Ka man pieder tikai šī diena,
Un rīt nebūs neviena,
Kas mani glābtu.
Rīt bija jānotic,
Ka kādam būs mūžs cits,
Bet es to pazaudēju,
Jo tam nenoticēju.
ES UZVARĒJU
Es uzvarēju
Ikdienību,
Vētru un vēju
Ar gribu
Dievam piederēt!
TIE VĒJI ...
Kad šaubu vēji
Zarus loka dvēselei,
Ne katrs spēj
Nesalūzt.
Kad šaubu viļņi tā kā pali plūst,
Vai vajag nesalūzt?
Lai tie zari krīt,
Un asaras lai rit,
Lai skalo visu prom no dvēseles!
Tad varbūt tā spēs
Vēju auros Dieva balsi saklausīt,
Un pamanīt,
Ka jauna sirds ir piedzimusi.
Nemanot un klusi
Paļāvība sevi pieteikusi.
NERAVĒTS LAUKS
Mana dzīve ir kā neravēts lauks,
Kurā ziedos plaukst
Zāles un nezāles, lielas un mazas,
Ganās aitas, jēri un kazas.
Varbūt ir labi, ja zāle vispār zaļo,
Ja ar dzīvības brēcienu skaļo
Kāds atrod sev barības tiesu
Gan dvēselei savai, gan miesai.
SAPNIS
Es satiku sapni, mazliet salijušu,
No rudens sila iznākušu,
Bet pilnu jauna dzīvotspēka.
Un dzīve nav vairs puspelēka!
Es satiku sapni rudens lapu zeltā,
Nogurušu, nievātu un peltu,
No debesīm man atsūtītu,
Lai sagaidītu jaunu rītu,
Lai iemācītos saprast es,
Ka sapni ikdienā vajaga nest
Kā lāpu, kas ceļu apgaismo,
Jo sapnis nemirst, bet prot
No Dieva nest spēku un cilvēkam dot.
ATGŪTĀ VARĒŠANA
Eju cauri mežam es pa saules staru,
Ieelpoju zemes pacietību.
Ilgi nevarēju, tagad varu
Redzēt rudens bagātību.
Ilgi nemācēju, tagad protu pamanīt,
Ka arī griķa ziedā saule spīd..
Negribēju zemes balsī klausīties,
Ak, piedod, piedod to man Dievs!
Zemes tērpu nedomājot sabradāju,
Vienaldzīgi svētībām es pāri gāju.
Ilgi nevarēju, taču tagad varu
Tavai zemei pāri iet pa Tavas saules staru!
TIE PAŠI UN CITI
Jūra viļņus nes krastā
Nepārtraukti, bez mitas,
Tikai nākošā rītā
Jūra tā pati, ne cita.
Zvaigznes debesīs deg
Un izdziest no rīta,
Nepārtraukti, bez mitas,
Tikai nākošā rītā
Dziest tās pašas, ne citas.
Cilvēki piedzimst un mirst
Nepārtraukti, bez mitas,
Tie nav tie paši, tie ir citi.
Kāpēc?
Vai tad cilvēks nevar
Piedzimt no jauna,
Bez kauna
Un nemirstīgs?
Var, ja grib ...
PELĒKU MŪRU SPRAUGĀ
Pelēku mūru spraugā
Zaļš stiebriņš auga
Un gavilēja:
Es spēju
Izdzīvot,
Jo man ir dotas
Debesis!
SVĒTKI
Svētki ir prasme no ikdienas smelt
Tur ielikto svētību zeltu.
Svētki ir arī īss uzvaras mirklis,
Kad satverts no dzelmes tiek laivas irklis.
Svētki ir zvaigznes, kas mirdzēt sāk,
Ja kāds ar atvērtām acīm tās meklēt nāk.
Un tu nevari teikt,
Ka no svētku zieda nekas nav palicis pāri,
Ja rokās turi zeltainu medus kāri.
Svētki tāpēc ar ikdienu mijās kā nakts ar dienu,
Lai dvēsele zemei nepiesienas,
Lai tā vienmēr uz augšu celtos
Un tur, aiz zvaigznēm, spēku smeltos.
DVĒSELES SĀPES UN SPĒKS
Saka, ka nieki vien ir,
Ja dvēsele sāp un sirds.
Bet ar dvēseles spēku
Rokas un kājas kust,
Ar dvēseles spēku
Cilvēks nesalūzt.
Tāpēc dvēseles spēkam
Vajag saules mazliet,
Vajag prieku,
Ka cilvēks līdzās iet.
Vajag, ka cerība
Ugunsziedus ver vaļā
Tieši tur,
Kur beidzas pasaule zaļā.
ES TEVI SATIKU
Es Tevi, Kungs, satiku
Bērza pumpurā,
Bet nepamanīju,
Jo biju
Pēc sulām aizgājusi,
Ko bērzs raudāja klusi
Cilvēka cirstajās rētās.
Es Tevi nepamanīju asnā,
Kas debesīs tiecās,
Un sniedzos
Noplūkt to.
Tad pienāca brīdis, kad raudāja sirds,
Un nebija neviena, kas mani dzird.
Tu mierināji
Un neatmaksāji
Par pārestībām
Tavām radībām,
Jo arī es biju Tava.
Nu es satiku Tevi
Rudzu graudā,
Kurā snauda
Tavs spēks.
Nu es satiku Tevi
Medus lāsē
Rudens tējas tasē ...
Es satiku Tevi
It visā
Un nenodzisa
Prieks par tikšanos.
RUDENS
Es skatos – jau rudenīgs rīts,
Tāds savādi izbrīnīts,
Kāpēc cilvēki nesmaida tā,
Kā vasarā.
Ak, ruden, kā tu nesaproti,
Ka vasaras smaidošā rota
Pārtop tavā briedumā!
Kā tu neaptver,
Ka cilvēks rudenī dzer
Domu un atziņu bagātību!
Ak, ruden, tu taču laimīgs esi,
Jo cilvēku nes
Tuvāk pavasarim ...
Lielajam pavasarim!
NOSĀPĒJA?
Klusums nosāpēja,
Kā rīkste spēja,
Kā vienaldzība.
Piedod, draugs, ne mana griba.
Un tomēr mana, mana rīkste.
Kas nu drīkstēs
Attaisnoties?!
Vienīgi Dievs
Sāpi izārstēs,
Ne cilvēki, ne mēs.
Krītam Viņa priekšā ceļos abi,
Būs jau labi, Viņa ēnā labi.
KAS CILVĒKS CILVĒKAM IR ?
Kas cilvēks cilvēkam ir?
Kas otram manas domas, mana sirds?
Kas viens vārds un skatiens?
Tu jūti – neesi viens.
Reiz Ādamam teica Dievs:
Nav labi cilvēkam vienam būt ...
Kad dvēsele gurst, kad ir grūti,
Tas otrs vienu mīlestības vārdu sūta.
Kad tumši mākoņi aizsedz baltu dienu,
Tas otrs saka – pagaidi mirkli vienu,
Es pastumšu mākoņus tālāk, no vaiga nost.
Tas ir kā upē atrasts plosts
Uz kura brīdi atpūsties,
Kamēr Dievs Savu balzāmu rētās lies.
Kas cilvēks cilvēkam ir?
Dzīves laivai Dieva dāvināts irklis.
UZ DEBESĪM
Uz Debesīm, uz Debesīm es tiecos,
Bet rokas? Tās pēc varas sniedzās.
Ar varu grūžu, ceļā stumju tos –
Tizlos, vārgos, gurušos.
Sviedriem vaigā pūlos visus līdzi vest.
Tās nastas? Tās tiem pašiem vajag nest!
Un kamēr es tā nopūlos,
Dievs Savās rokās ir pacēlis tos –
Tos tizlos, vārgos, gurušos.
VAI VIEGLI?
Vai asnam ir viegli caur asfaltu lauzties?
Varbūt tāpēc man arī nevajag gausties
Par sāpēm.
Vai upei ir viegli bez atpūtas plūst?
Varbūt tāpēc es arī nedrīkstu lūzt
No darba.
Vai akmenim nesāp, ja meistars to tēš?
Varbūt tāpēc ir jālūdz, lai nenodzēš,
Bet pārkausē mani.
VARBŪT
Varbūt dvēselē sasnidzis sniegs ...
Taču sniegājos arī mīt prieks,
Un ņemt šo prieku neviens man neaizliegs.
Varbūt asarās vājums mans ir ...
Tomēr ar tām tiek mazgāta sirds,
Lai kā zvaigzne tā debesīm mirdz.
Varbūt, nespēkā liecoties ceļos,
No dzīvības upes spēku sev smeļos
Un nesadzeļos, no cilvēkiem nesadzeļos.
UZVARAS PRIEKS
Visgrūtākā cīņa
Ir pašam ar sevi.
Bet uzvaras prieks
Ne no manis, no Tevis,
Mans Dievs.
KAS TU MAN, KAS ES TEV
Kas esi tu man, kas esmu es tev?
Vai tā vienkārši pasaules drūzmā satiekamies?
Varbūt Kāds mūs vienu otram ir devis,
Varbūt nemaz tik vienkārši nav satikties?
Cik daudziem ir steidzīgi garām iets,
Par daudziem pat paklusām smiets –
Nu kādi gan cilvēki pasaulē nav,
Bet visiem te dzīvot un darboties ļauts.
Kāpēc tik daudziem es garām eju,
Neredzot dvēseli, neredzot seju,
Bet kādam roku sniedzu ar prieku
Un zinu – gaidīta tieku?
Varbūt nemaz tik vienkārši nav satikties,
Ja šo tikšanos nedod mums Dievs.
KAS IR CILVĒKS CILVĒKAM ?
Kas cilvēks cilvēkam ir?
Daļa no dvēseles, daļa no sirds,
Daļa no gaismas, kas pasaulē mirdz.
Ko cilvēks cilvēkam dod?
To, ko sevī tas neatrod,
Ko otrs no pasaules paņemt prot.
Ko cilvēks cilvēkam dara?
Tā ir liela vara,
Kas paceļ to otru augstumos,
Vai arī plēš dzīvības spēku nost.
Cilvēks cilvēkam tika dots,
Lai kopā tie izdzīvotu
Atpakaļceļu uz mājām.
ES TEVI MĪLU ...
Es tevi mīlu ...
Kāds teica un aizgāja atnest man laimi.
Dienas nāca un gāja,
Bet teicējs manās durvīs nepiestāja.
Es tevi mīlu ...
Kāda melodija
Tajos vārdos bija!
Vēlreiz, no jauna tos dzirdēt es salku,
Un nemanīju, ka kāds cirta malku,
Dienu no dienas man uguni kūra.
Es viņa sviedrus sūrus
Nenoslaucīju,
Jo gaidīju
Tikai tos vārdus.
Kādu dienu ne malkas, ne uguns nebija,
Aiz aukstuma asaras lija.
Durvis noklaudzēja
Un dzirdēta balss kopā ar vēju
Cauri sirdij un istabai skrēja.
Vai tiešām es sagaidīju! ...
Nāc, nāc uguni kur
Un sēdies tur ...
Vai es tev kalps kāds!
Un durvis – blāc –
Norībēja.
Tos vārdus, tos es nedzirdēju.
Pret vakaru ieradās malkas cirtējs
Un, uguni kurdams, stāstīja,
Ka šodien daudzi viņu gaidīja.
Man izspruka vārdi – es arī!
Ko es daru!
Un vēl es teicu, ka gaidīšu arī rīt,
Un sviedrus gribēju noslaucīt.
Katru dienu tos vārdus viņš pasacīja,
Jo līdzās man bija.
Bet es, bet es ...
Caur darbiem tos nedzirdēju,
Tikai caur vēju ...
JA GARS IR LABPRĀTĪGS
Es gribētu, lai nesavtīga mana sirds,
Bet pašlabuma šķembas kājās duras.
Es gribētu, lai tīra dvēsele man ir,
Bet patmīlības uguns tajā kuras.
Es gribētu, lai domas tikai cēlas vien,
Bet attopos kā tiesnesis aiz galda.
Un kājas žigli vien uz purvu brien,
Jo kārība tik mīlīga un salda.
Ir gars gan labprātīgs, bet miesa vāja,
Tik grūti būt par paša ienaidnieku.
Kur tādā cīņā rast man prieku?
Ja gars ir labprātīgs,
Tad cilvēks neiznīks.
KASTAŅU SVECES DVĒSELES DĀRZĀ
Gribu dvēseles dārzā
Plaucēt kastaņu sveces,
Lai es nekļūstu veca ...
Nē, nesēšu mārpuķītes,
Kas reizē ar mani vītīs.
Stādīšu kokus paliekošus,
Lai es būtu droša,
Ka bez manis arī
Saulei pretī tieksies zari,
Ka es atstāšu aiz sevis
To, kas prieku citiem devis.
Kad degs tur Debess dārzā arī
Sveces kastaņkoku zaros,
Tā viena svece būšu es.
LIETUS
Lietus lāses skumji, skumji krīt,
Kā asaras pār loga vaigiem rit.
Par ko tur ārā sāp, par ko tur raud?
Kā gan tu, cilvēk, neapjaut,
Ka tevis dēļ tur sāp, tevis dēļ.
Tur iznīcība zeļ.
Krīt kokiem lapas, zāle vīst,
Un cilvēks cilvēku ne mīlē tur, bet nīst.
Es arī gaidu lielā Pavasara rītu
Un Dieva priekšā ceļos krītu.
Līdz ar vēju, kokiem, lietu
Es Debess dārzā lūdzu vietu,
Tur nelīs asaras un sāpes aizmirsīs.
Nāc, Kungs, nāc mūs atbrīvot, nāc drīz!
SVĒTVAKARS
Skatos es, kā vakars miglas gultā gulst,
Kā no goddevības vēju dziesma mulst.
Ziedu kausos sudrabrasa sabirusi,
Dvēsele ir aizgrābtībā apklususi.
Lēni, lēni debess vārtos saule riet,
Svētvakara dziesmu putnu koris dzied.
Cilvēk, skaties, kā tu gaidīts tiec,
Nekavējies, šajā pusē nepaliec!
Skaties, Ķēniņš piecēlies no troņa ir,
Viņa rokās jāatdod tev tava sirds.
VĒJA DZIESMA
Vakara vējš atnesa skumju dziesmu
Par dienu, kas beidzās.
Vai tu dzirdi, kā laiks steidzās?
Tu saki – rīt atkal būs diena ...
Lai tev veicās
Nepalikt vienai
Pēdējā dienā.
Tu varēji
Iet uz Debesīm,
Bet negribēji.
Un vēji
Tik skumji dzied –
Laiks iet, laiks iet ...
Šī diena tev vēl ir,
Lai tava sirds
Pasteidzās!
KAS IR MANS IENAIDNIEKS?
Kas ir mans ienaidnieks?
Vai tas, kas šķēpa triekts,
Pie manām kājām slīgst?
Bet varbūt šis, kurš drīkst
Man sāpju rētā sāli bērt?
Varbūt, ka ienaidnieks
Ar smaidu lūpās sniegs
Man saldo pazušanas kausu,
Un piebildīs – nu, dzer, dzer sausu!
Es ilgi pūlos atrast to
Starp cilvēkiem,
Kas darījuši nav neko.
Varbūt, ka pareizāk ir nemeklēt,
Bet spēt
Bez ienaidniekiem nodzīvot.
KUNGS ATPESTĪ MANI
Ienaids ir piedzimis,
Un viss,
Ko tas otrs nu dara,
Ir bez sirds un bez Gara.
- Kungs, atpestī mani no viņa!
Kliedz sirdsapziņa.
- No kā, no ienaida, draugs,
Vai no cilvēka arī?
Ak, jā, es nezinu pati – no kā ...
Man jāpadomā ...
LABRĪT
Kāds priecīgs rīts!
Ne tāds kā vakar, gluži cits!
Labrīt,
Mans Kungs un Pavēlniek,
Ir patiess prieks
Tev paklausīt.
Tik ... varbūt rīt ...
Vēl šodien dzīvošu pa vecam.
Un diena apmācās,
Vairs saules nav,
Cik viss ir blāvs!
Prieks arī izgaisis,
Kāpēc, kāpēc tik drīz?
Ak, jā, ir diena sākusies pa vecam ...
ES NOKAVĒJU
Es nokavēju
Pirmo rīta gaismas staru.
Es tiešām nokavēju
Dabas atmošanās brīdi,
Jo dvēseles strīdi
Nogrieza laikam sprīdi.
Es nokavēju tik daudz,
Ka dzirdu, kā klaudz
Aizejošās dienas soļi.
NOZIEDĒJUSĪ VASARA
Vasara soļo pār zemi plaukstošos ziedos,
Gribētos noplūkt, bet neplūcu tos,
Varbūt, ka nenoziedēs ...
Vējš ziedlapas noplūc un nes,
Met dzelmē putojošā.
Nav, nav nekā droša,
Paliekoša!
Es gribētu zemi, kur ziedi nenoziedēs,
Kur nemirsim arī mēs ...
Kamēr tā domās nākotni izdzīvoju,
Vasara nozied un atkal ir projām.
Es zinu, tā atnāks cita,
Kā jauna diena rīt no rīta.
Bet es? Kad es noziedēšu,
Vai atkal no jauna izplaukt spēšu?
ĒRKŠĶI
Vai ir tikai ērkšķi vien?
Necilos smaržīgos ziedos
Mežroze zied,
Kad Dieva svētības pāri iet,
Un vēlāk derīgos augļos briest.
Vai ir tikai ērkšķi vien?
Vai prastu zieds nosargāt
Sevi bez ērkšķaina kāta
Zemē, kas samaitāta?
NESAKĀRTOTĀ DVĒSELE
Ir izlijis
No dvēseles viss,
Kas tur krājies bija,
Pat nepamanīju,
Ko teicu, ko pārmetu es.
Vai kāds spēs
Dvēseli sakārtot
Man un tam otram arī,
Abiem mums viesulis brāzās pāri.
Laikam vajadzēja
Pirms vēja
Dvēseli sakārtot.
Lūdzu ar sirdi izārdītu:
Kungs, dari to citu,
Man un tam otram arī!
ILGAS
Ilgas uz vēja spārniem
Debesīs cēlās
Un smēlās
Spēku lidot.
No kā?
No visa, kas Dieva dots.
Un tās ilgas izaudzēja
Spārnus ne no vēja,
Bet no cerības būt
Debesu pilsonim.
SĀPE
Sāpe sirdī deg un nesadeg.
No tās bēg
Gan miers, gan prieks.
Tu esi lieks
Sava bērna sāpei.
Tāpēc ej
Projām no bērna vaiga,
Lai sāpe nav divtik baiga.
Ej projām no bērna loga,
Zem tava sloga
Sāpe nesabruks.
Tā juks,
Kad būs izsāpēta,
Lai, asarās nomazgāta,
Jaunai dzīvei klātu
Viesību galdu.
DZĪVES NOVAKARĒ
Par dzīvi īpaši nesūdzos,
Tikai lūdzos:
Neaizveriet man logus ciet,
Lai domās varu uz Debesīm iet.
Bet ja gribat man prieku izdarīt,
Tad ticiet, ka pasaulē mīt
Tās Radītājs.
LAI ...
Sit krusas graudi man seju, lai sit,
Lietus lāses pār vaigiem rit ...
Kamēr manī mīt
Dieva Gars,
Man nesāp.
Mocītājs moca, lai moca,
Kā niedri tas mani loca,
Bet nesalieks,
Kamēr Dieva Gars
Spēku sniegs.
Dzīvības pavediens trūkst, lai trūkst,
Lai pīšļi zemē rūgst.
Ja mūžs ir Debesīs ierakstīts,
Zinu būs, būs jauns rīts!
ES NEGRIBĒJU
Vai sāpēja?
Tā es negribēju
Tik patiesības vārdus sēju.
Vai vajadzēja?
Jā, jā, noteikti jā!
Sargam jābūt nomodā!
No sarga atprasīs
Asinis.
Bet vai neatprasīs,
Ja izdzisīs
Dvēseles uguns?
CILVĒKA DZIESMA
Ozols ar spēku dzen dzinumus salušo vietā,
Grieze ar spēku griež palsenos miglas vālus,
Putni rīta svaigumu pārsijā sietā,
Piebārstot gavilēm kalnus, lejas un tāles.
Arī cilvēks dzied.
Viņš dzied par samīto papardes ziedu,
Ko, dzērumā lauzis, projām svieda.
Par smeldzīgām ilgām vecumā jaunību tvert,
No svešām dzīvēm to dzert un dzert,
Pirkt par naudu, ar viltu, ar varu,
Tad iemīt zemē ziedošo zaru.
Cilvēks dzied par trakošanu,
Lai nebūtu jādzied par rietu,
Kuru nākam tas mana.
Tikai par mūžības rītu viņš nedzied vēl,
Un tā man ir ļoti žēl.
JĀDZĪVO IR
Kamēr dzīvo, jādzīvo ir
Ar baltu sirdi,
Ne ar puspelēku.
Ar pilnu spēku
Jādara darbs.
Tikai vārds skarbs
Lai ir tālu no sirds.
Tomēr jārunā ir
Tā, lai pasaule dzird,
Ka es dzīvoju,
Lai pasaule redz,
Ka es dzīvošu.
AVEŅU TĒJA
Dzeru tēju ar avenēm
Un saku sirdij – lem, nu lem,
Kā tu otram palīdzēt vari!
Tas, ko tu dzer, ir otra sagādāts,
Tavs galds ir viņa klāts.
Bet tu? Tu aizbildinies,
Ka nogurums liedz
Darboties.
Dzeru tēju un rāju sirdi:
Vai tu otru raudam dzirdi?
Tad celies un ej,
Vai aizmirsusi, ka visu spēj
Tā spēkā, kas tevi stipru dara!
Tā sastopas cilvēka griba
Un dievišķā vara.
Kam paklausīt?
Jālemj tūlīt,
Jo ceļš nesākas rīt,
Bet no šī brīža, no sekundes daļas.
Pietiek pateikt – nav vaļas,
Un cilvēks ir uzvarējis.
Pazūd viss,
Kas tevi pie Dieva aizvedis,
Jo nav paklausīts.
Atpakaļceļš ir ilgs un garš,
Divtik postošāks karš
Ar sevi,
Bet Dievs tev ir devis
Spēku uzvarēt!
SMAIDS
Kā ir ar smaidu,
Ja pār zemi pelēka migla krīt?
Vai gribas smaidīt?
Varbūt rīt?
Bet arī rīt mēs sauli gaidām
Un tad smaidām.
Kas sauli atnesīs
Dienās, kad migla klīst?
Bet kādam tā ļoti vajadzīga,
Kādam tā ir dzīvības stīga!
Ja tad kādā vaigā uzplaukst smaids,
Grūti dzimis, bet tomēr maigs,
Tas ir dvēseļu laiks.
Tas ir no pleciem noņemts slogs,
Tas ir uz Debesīm atvērts logs.
Tas ir palīgs,
Varbūt mazs, varbūt sīks,
Bet spieķis mūžības ceļā.
ŠODIENA
Ja es šodien gribētu rītdienā dzīvot,
Kāpēc man šī dzīve un šī diena dota?!
Kaut kas arī šodien ir jāizdara,
Kaut kas – kamēr nobriest āboli ābeles zarā,
Kamēr dienas un naktis mijās,
Kamēr tītenis augšup pa pelēku mietu vijās.
Tītenis sauli grib ieraudzīt,
Ziedos plaukt un sēklas zemē izkaisīt.
Vajadzīga man arī ir tīteņa spīts.
Bet dažkārt vajag par pelēko mietu būt,
Lai tas otrs var sauli, var mūžību gūt.
RUDENS VĒSTULES
Rudi zeltainas lapas kā rudens vēstules krīt,
Ledainā rasā mazgājas tikko pamodies rīts.
Migla domīgi pārstaigā laukus un pļavas,
It kā sargājot vasaras veltes vēl negatavas.
Saule nesteidzās miglu gabalos plēst,
Ne arī rasas salto mirdzumu dzēst.
Pietiek, ja vasaras zaļums ir saplosīts,
Un rudens arums kā rēta pāri tam dzīts.
Lapas pēc salnām krīt tik un krīt,
Mēs vairs nespējam vēstules izlasīt.
Vai gan vēstījums šogad citāds lai būtu?
Atkal atvadu sveicienus vasara sūta.
Laikam ir grūti šķirties no visa, kas mīļš,
Tāpēc lapu birums tik krāsains un dziļš.
Tomēr nevajag šķirties ar sāpēm, ar nopūtu saltu,
Vajag aiziet ar tikšanās cerību baltu,
Vajag ticēt, ka lapas atkal reiz zaļas būs,
Ka aiziešana nav tilts, kas grūst.
To ceļu iesim mēs katrs, tikai laikā citā
Un tiksimies zaļajā vasaras rītā.
LAPAS
Krīt sarkanas lapas un dzeltenas krīt,
Tā aiziet mūžs un dienas rit.
Tās lapas tik raibas, pacelt tās tīk,
Un lasīt kā vēstules neapnīk.
Pēc rokraksta dienas lapu raibumā ir,
Tā savādi dažās saraujas sirds.
Un vārdi arī ir tādi, kas glāsta,
Un tādi, par sāpēm kas stāsta.
Vai ticēt var? Vai vārdiem ticēt var?
Tās vēstules arī brīdi tik zemi skar.
Bet lapas krīt, katru rudeni krīt,
Un pumpuros jauna dzīvība mīt.
Tie vārdi – saldi, sīvi un rūgti - šķir
Tie jāaizmirst ir,
Lai debesīs paceļas brīva sirds,
Kas dievišķā godībā mirdz.
KAS PALIEK AIZ SAULES
Kas paliek aiz saules,
Kad tā pamalē grimst?
Spīd mākoņos zeltsārtas rotas,
Kas lēni degdamas rimst.
Paliek ilgas pēc nākošās dienas,
Kam rīt atkal jāpiedzimst.
Paliek vēlme, lai debesīs
Mans mūžs arī tiek ierakstīts,
Lai domu un gara lidojums
Nedziest kā saules atspīdums,
Bet, dzīvības grāmatā iegravēts,
Paliek tur mūžībai svēts.
PAGURUMS
Kad esam noguruši, sakām:
Uz brīdi, tikai brīdi atpūsties!
Bet kādam spēki dziest,
Kādam, kas soļo mums blakām.
Ai, kā negribas celties,
Palīdzi Tu, Dievs!
Bet kā? Vai tu neatmini,
Tu taču, cilvēk, zini,
Ka Dievs caur tevi palīdzēt var,
Celies, ej un dari!
Es ceļos pelēku seju,
Eju, eju,
Daru cik spēju,
Tad savos kaulos manu
Spēku un prieku,
Man sniegtu,
Man un tam otram arī.
KĀPNES UZ DEBESĪM
Saules pēdējie stari
Zīmē mākoņos kāpnes uz debesīm,
Lai tu noticēt vari,
Ka kāpnes ir dotas, pirms cilvēks dzimst.
Lai tu noticēt spēj,
Ka tas ir ceļš, atpakaļceļš arī tev.
Mākoņus izdzenās vējš,
Bet kāpnes? Tās paturi sev.
Paturi gan, kā saņemtu ķīlu
Par Debesu Valdnieka mīlu.
MAN VIENALGA
Kā pērkona dārdi
Tie vārdi
Ausīs skan:
Vienalga man
Labi tev klājās,
Vai nē,
Aiziesi mājās,
Vai nē.
To briesmīgo balsi
Vajaga iznīcināt!
Rudens rīti jau palsi,
Drīz ziema klāt.
Vajaga iznīcināt
Pirms pavasara.
Kam pāri „vienalga” dus,
Tas neiegūs
Dzīvību!
TIK MAZ VAJAGA
Šodien tik balta zeme zem sniega ...
Cik maz cilvēkam vajaga prieka!
Zem dziļām kupenām zaļu egles zaru
Un ledus puķu dārzā saules staru ...
Cik maz cilvēkam vajag laimes!
Piederēt ... pie Debesu saimes!
Vai tas ir maz? Ja tas cilvēkam ir,
Kas viņu no mūžības šķir? ...
PRIEKS
Es prieku dzeru
No rasas sudraba krūzes,
Kad rītausmas durvis veru.
Es prieku dzeru
No rudens zeltītā kausa,
Kad krītošās lapas tveru.
Es prieku dzeru no visa mazliet,
Ko zemei dāvājis Dievs.
Un tikai Viņš var krūzē man liet
Prieku, kas nenodziest.
RUDENS
Kāpēc tik dažādas domas ir
Par rudens atnākšanu?
Vieni saka – viss mirst
Un trūdu smaku jau mana.
Citi rāda uz pilnām labības klētīm
Un saka – Dievs rudenī svētī.
Laikam, lai svētības iemantotu,
Nomirst tas, ko pasaule dod.
Pēc rudens nāk atpūta, dusa,
Lai zeme jaunā krāšņumā plauktu.
Arī cilvēks pēc pazemes miega klusa
Ceļās, lai mūžībai augtu.
It visā, visā skan Dieva varenā balss,
Pēc vasaras ziediem nāk ziemas sals,
Pēc rudens iznīcības
Plauks Jauna Zeme pēc Dieva gribas!
KĀRĪBA
Ak, viltīgā kārību straume tik salda,
Uz atvaru nesdama, puto un krāc.
Nav spēka pretoties, tā mani valda,
Kaut zinu, ak, zinu, ko Tu, Kungs, māci.
Tik nevaru saprast, kā gan tas notiek,
Ka atkal un atkal šai straumē atrodos es?
Ir pazudis gaišums un dvēseles prieks,
Tik neprāta viļņi uz atvaru nes.
Es lūdzu, kliedzu un stiepju rokas,
Kad esmu tai straumē jau iekāpusi.
Kāpēc es tur kāpu, ja vienīgi mokas
Paliek un sāpes, arī neziņa izplaukusi.
Jā, kāpēc es kāpu, kāpēc es pati?
Kur biji tai brīdī Tu, mans Draugs?
No Tevis tīšām novērsu savu skatu,
Bet gaidu, ka Tu mani atpakaļ sauksi.
Ar sāpēm Tu ļauj, lai es kārībā nirstu,
Ļauj, lai es baudu, kā garšo tas kauss,
Tad gaidi, lai apziņā manā kārība mirst,
Un cel mani krastā, kur gaisma aust.
Tu ļauj, lai es zinu, kas labs ir, kas ļauns,
Ļauj vēlēties, kur manai dvēselei tīk.
Arī priekš manis tērps darināts jauns,
Tu gaidi, vai vēlēšos tērpu šo vilkt.
Jā, es zinu, to grib mana sirds,
Tikai spēka par maz un laika nav daudz.
Tu saki – jau apvārsnī mūžība mirdz,
Tu spēku soli, sniedz un pie Sevis sauc.
Ak, lūdzu, dod man šo spēku vairāk par visu,
Lai mūžības grāmatā neizdzistu!
PELĒKĀ VĀRNA
Man saka, es esot pelēka vārna,
Ne glīta, ne gudra, tik kārna.
Dienvidu zemes es nepazīstot,
Un dziedāt pavisam nesanākot.
Es piekrītu, ticu un neprotestēju,
Darbojos tā, kā māku, kā spēju.
Teikt varu droši, ka lidot es protu,
Tik, ko man tie dienvidi dotu?
Mūžs paiet lidojot turpu un atpakaļ,
Kā pārvēršas daba, vērot nav vaļas.
Nu nemāku dziedāt, dziedās tie citi,
Es, pelēkā, palieku uzticīga.
Gadu no gada ligzdoju es,
Un stiprumu manto paaudzes.
Koku galotnēs mājas man ir,
Cilvēkam blakus mīt pelēkā sirds,
Ar mīļumu pilna un pastāvīga,
Bet saulē mirdzoši pelēcīga.
DEBESU VĀRTI
Zinātkārajiem dažkārt liekas,
Ka tur ir debesu vārti,
Kur jūra ar debesīm tiekas.
Ir daudzreiz jūras pārbrauktas pāri,
Bet debesu vārti kā nav tā nav,
Tik debesīs paceļas kaiju bari.
Reiz pienāks īpašs un citāds rīts,
Kad cilvēki pacelsies kaijām līdz,
Tad Debesu vārti vairs nebūs mīts.
CILVĒKS VAR
Tie ir maldi, ka es pati visu daru,
Ir kāda par mani augstāka vara.
Tā valdniekiem spēku dod un arī man.
Kā tad zaimi un svētības vienlaikus skan?
Tāpēc, ka divas varas cīnās pēc goda,
Divas varas cilvēku ceļ vai soda.
Bet cilvēks var kalpot vienai no tām,
Viņš nevar būt pats, bez kādas no varām.
Viņš nevar likt zālei zilai vai sarkanai būt,
Viņš nevar pats pēc nāves dzīvs kļūt.
Bet viņš var noraidīt zaimus un nāvi,
Viņš var lemt likteni savu,
Jo viņš var izvēlēties
Kalpot Tam, Kas ir Dievs.
NOSTAĻĢIJA
Novīst ziedi, nobirst lapas,
Zeme pelēka un tukša kļūst,
Liekās līdzīga tā kapam,
Kurā bijušais vēl trūd.
Bet pēc laika izaug zāle,
Uzzied kapam pāri skaras,
Katru pavasari bālē
Iznīcības skaudrā vara.
Šķiet, tā Dievs ar mani runā,
Liekot saprast, kā reiz būs,
Ka pēc melna izmisuma
Dzīvot spēku zeme gūs.
ES ATMIŅĀS BRIENU
Es rudenī atmiņās brienu,
Ak, vai, cik daudz ir bijušo dienu!
Ir tādas arī,
Kam gribētos pārkāpt pāri,
Tām, kuras prieks nebij skāris.
Un tādas ir,
Ko gribās piekļaut pie sirds,
Tās, kuras zvaigznēm līdzīgi mirdz.
Pa vidu tik daudzas pelēkas kaisās,
Kā lapas no ikdienas koka raisās.
Un tikai no tām ir uzmūrētas
Mūža stiprākās pilis un sētas.
No tām kā no pelēka akmens ir celti
Mūri, kur glabāt dvēseles zeltu.
Cik labi, ka tomēr ir bijis tik daudz
Tās, kuras vienkārši pelēkas sauc.
