Nepaliec lejā !
Nepaliec lejā, kāp ticības smailē!
Pestītājs Jēzus aicina sauc.
Uzlūko Jēzu, tad izgaisīs bailes –
Varens ir Glābējs, uzticīgs Draugs.
Nemaldies tumsā, Kungs Jēzus ir gaisma,
Mūžīga vara, nebeidzams spēks.
Lūzt grēka važas un bēg nāves baisma,
Piedots un atņemts nožēlots grēks.
Nepaliec lejā , kāp ticības smailē –
Ticībā redzams tālu un daudz.
Uzlūko Jēzu, tad izgaisīs bailes
Kopā ar Viņu jābīstas nav.
28.o3.2009.
***
Mans Lieldienu prieks.
Mans Lieldienu prieks nav samtainie pūpoli,
Krāsainas olas, zaķi vai šūpoles.
Tas – tikai spēles un neskaidras jūtas,
Nekam uz nekurieni cilvēks ko sūta.
Mans Lieldienu prieks ir ticības taka,
Jēzus, kas dzīvības atslēgas nes.
Tie uzvaras vārdi, ko Pestītājs saka,
Ir patiesās Lieldienu gaviles.
Viņš mira, lai glābtu mūs visus no grēka,
Un augšāmcēlas Visaugstākā spēkā:
„Es nomiris biju, bet, redziet, Es dzīvs!
Un dzīvība katram, kas Glābējam tic.”
***
Atsacīšanās.
Man svētkus bez prieka nedāviniet,-
Tā manta, kam uzrakstīts: „Nocenots” .
Ne galdā pasniegt, ne kausiņā ieliet,
Ne pašam baudīt, ne citam dot.
Kā mākslīgu puķi – skaistu un košu-
Kaut arī šķietami nevīstošu,
Es nevēlos to, kas nebūtu īsts,
Vien Dievs var dot prieku, kas patiess un dzīvs.
***
Kā koki.
Cik labi, ka koki stāv stalti un klusi,
Ne tā kā ļaudis, par krīzi kas kliedz.
Kailiem zariem, bet tomēr uz debesu pusi
Kaut salti vēji šausta un liec.
Ir lauzti un zāģēti daudzi zari,
Bet vietā koks jaunas atvases dzīs.
No koka tu arī mācīties vari
Par spēku, kurš mūžīgi neiznīkst.
Aug dzīva koka saknes tik dziļas,
Plūst dzīvības sula līdz galotnēm.
Tā cilvēks aug Dievā un nepieviļas,
Plaukst nākotnes pumpurs jau tagadnē.
***
Dieva mīlestības atskārsmē
Brīnieties, debesis! Esi pārsteigta, zeme!
Klusē, cilvēk, kam vienmēr tik daudz ir ko teikt!
Laiks sirdi atvērt. Laiks pielūgsmē pakrist.
Laiks gavilēt, slavēt un bēdāties beigt!
Ja Dievs tevi mīl no mūžības laikiem,
Viņš nepārstās mīlēt. Tu nebūsi viens.
Zūd gadi un gadsimti līdzīgi tvaikiem,
Bet nemainīgs mīlot ir mūžīgais Dievs.
Un šodien, kad vēsti no Viņa tu dzirdi,
Nenovērs domas, neaizslēdz sirdi!
Lūdz Viņu tur ienākt un līdzi Sev nest
TO mīlestību, ko nevar dzēst...
...ne uguns, ne ūdens, ne bēdas, ne prieks.
-Tiešām mēs lūdzam, mēs lūdzamies :
„Dievs , mīlestību savu mums sniedz !
Ļauj tai bagāti mūsos izlieties ,
Lai varam mēs arī
Tā mīlēt kā Tu
` cits citu un katru, ko sastaptu.
Bet vairāk par visu Tevi, Kungs Dievs,
Kas mīlēdams esi mums atklājies!”
1.XII 2007.g.
*****
Gara pieskāriens
Ilgi dusēja dvēseles kokle klusi,
To roku gaidot, kas stīgas skārs;
Tik skumja ļoti, tik nogurusi
Un ilgās vien lūdzot: „ Nāc, Svētais Gars!”
Garām aizskrēja posta un izbaiļu brāzmas,
Šaubu drebošās trīsas un nemiera vējš,
Bet pēkšņi – kā brīnišķa rīta blāzma-
Gars pieskārās sirdij, cik maigi Viņš spēj.
Tā gaidīja sāpes, bet nesa Viņš prieku.
Tā saspringa mokām, bet jūgs tapa viegls.
Ar mīlošu siltumu, laipnīgu roku
Gars dvēseles koklei bij’ pieskāries.
Nu raisījās mūzika, dziedāja stīgas
Un pacēlās spārnos tik brīvi kā putns,
Uz augšu – kur debesis bezgalīgās,
No kurienes nāca šis pieskāriens.
Negaidi, kokle, vētru un uguns liesmu,
Liegajā vēsmā godība mirdz !
Ļauj Garam dot tev
Mīlestības dziesmu,
Ar gaišu prieku lai piepildās sirds !
(2008.g. vasara)
TEPAT PA HORIZONTĀLI
Jau kuru dienu atslēgts mans kontakta telefons.
Nav zonas, trūkst pārklājuma,
Auksts, pelēks, bezcerīgs fons...
Un neliekas nemaz tik tāli,
Tepat pa horizontāli.
Bet velti signālus raidu,
Velti atsauksmi gaidu.
Tā iznāk, ka velti ceram
Un jūtamies izolēti,
Bet laikam jau negribam maksāt,
Labi sakari nevar būt lēti.
Ir jāprot maksāt ar sirdi,
Ar jūtām un mīlestību,
Kas jāatdod, jākaisa vējā (tā gan liekas),
Bet ne jau velti.
Izbērt, atdot un izkaisīt – tāda ir sēja.
Un pļausim, tikai ja sējām.
*******
NESTEIDZIES, GAIDI!
Es zvanu pa vertikāli – un zinu pieejas kodu.
Zinu, ka mani sadzird, bet atbildi nesaprotu.
Tā ir, ka trokšņi manā dvēselē traucē
un ne jau pasaules skaļuma vaina
Ir viegli to novelt uz citu –
uz svešu, lielu un tālu...
Tev arī tā ir?
Tad nesteidzies nospiest sarkano klausules pogu,
Gaidi, līdz migla izklīst, paveras skaidra aina.
Gaidi, līdz ilgoto balsi
Atbildot skaidri dzirdi.
Atšķirt un pazīt starp daudzām citām,
Ne jau ar ausīm to var.
Tikai ar modru prātu,
Tikai ar lūdzošu, gaidošu sirdi.
*******
PADZERTIES VIENTULĪBU
Laika rieciens man šķiet druskās drūpam,
Pliks kā nabags istabvidū galds.
Vientulības krūze man pie lūpām,
Tikai ūdens – bezkrāsains un salts.
Cilvēks nedzīvo no ūdens vien un maizes,
Taču neiztikt, nu neiztikt bez tās.
Sabiedrība, komforts, rūpes, raizes –
Augsti procenti un lielas nodevas.
Aizplūst spēks, jūt enerģiju krītam,
Dzīves prieka temper’tūra zūd.
Cilvēkam caur burzmu saburzītam
Vajag vientulību. Vajag vienam būt.
Dziļi ieklausīties spirdzinošā čalā,
Dzīvā mūzikā, bez maksas koncertā.
Atgūt spēkus, kas ir galu galā
Katrā ūdens malkā izdzertā.
Nenonievā, nepel, velti nenicini,
Aku nepiespļauj, no kuras nāksies smelt.
Pasēdi pie tukša galda, Dievam patencini,
Pirms no jauna klaips tiek priekšā celts!
*******
DZIMŠANAS DIENĀ
Kaut lietus lāses kā asaras –
Neraudi!
Skaistas ir bijušās vasaras.
Kas Debesu traukos krātas,
Nav veltīgi dāvinātas!
*******
AR CILVĒKU ROKĀM.
Dievs mīlestību dāvā cilvēkiem
Caur citu – tiem līdzīgo – sirdīm
Kā mirdzošu debesu rasu
Un brīnumus Savus Viņš dara
Tik daudzreiz ar cilvēku rokām...
*******
VIENKĀRŠAIS, BET SKAISTAIS CEĻŠ
Vienkāršais, bet skaistais ceļš- kalpošanas ceļš.
Pestītāja pēdas.
Tikai nepagurt ! Tikai neapstāties ! Tikai nerimt pēc pilnības slāpt,
Modras un stipras paturot lūgšanas rokas!
Lai Jēzus mīlestība acīm gaismu dod un sirdij degsmi
Redzēt, saprast, ieklausīties, līdzi ciest un līdzi priecāties!
Lai neviena nasta nav par smagu, vājākajam noņemama,
Lai neviena bēda nav par sīku, līdzjūtībā uzklausāma,
Lai neviena stunda nav par dārgu, tuvākajam atdodama,
Un lai pasaulē nevienas vietas nav, kas liktos mums par tālu,
Ja turp aicinātu kalpošanas ceļš !
Ticēt, cerēt, mīlēt
Un neapmierināties tikai ar skaistiem vārdiem!
Nenodzist vienaldzības pelnos!
Svētīts, lai svētīts ir kalpošanas ceļš
Ar Jēzus paša svētījošo roku!
*******
NEAIZMIRSTI PATEIKTIES !
No visām mūsu dziesmām cik gan maz ir pateicības dziesmu !
No visiem mūsu vārdiem cik gan maz ir pateicības vārdu !
No visām mūsu domām cik gan maz ir pateicības domu !
No visām mūsu lūgšanām cik maz ir pateicības lūgšanu !
Ir cilvēks paēdis, kad „paldies” pateikts,
Bet ja to aizmirst, paliek tukšums vēl.
Pie maizes, ūdens un pie visa labā
Tā nedrīkst pierast. Tas nedrīkst aizmirsties.
Un ja tomēr nezināsi ceļu, kas ved atpakaļ lai pateiktos,
Varbūt kādreiz nāksies iemācīties,
Kad daudz mazāk Dievs tev dos.
Lai mūsu prāti mācās domāt pateicības domas,
Tad mazāk vietas paliks rūgtumam !
Lai mūsu lūpas mācās runāt pateicības vārdus,
Būs mazāk jāraud, jākurn, jāsūdzas !
Lai mūsu sirdis mācās lūgt ar pateicību,
Dievs dāvās vairāk vēl, kā lūgt un saprast var !
Lai mūsu sirdis mācās dziedāt pateicības dziesmu,
Jo savas tautas slavas dziesmās mājo Dievs !
Jo drīz no zemes
Līdz ar atpestītiem
Uz Debess mājām
Pateicības dziesma ies.
Tā, ko jau šeit sirds dziedāt mācīsies.
*******
GADI KĀ CEĻA STABI.
Gadi kā ceļa stabi dzīves ceļmalā laiku skaita.
Kā straume rit dienu gaita.
Cik tālu ? Uz kuru pusi ? Kāpēc ?
Vajag apstāties – gaismai pievērst seju un sirdi !
Vajag līdzi raujošai straumei pasacīt :”Nē !”-
Nebaidoties, ko visa pasaule sacīs,
Nebaidoties
Patiesībai un Mūžībai
Skatīties acīs !
*******
KĀ LAI TEV PATEICOS ?
Kā lai Tev pateicos, mans Dievs, par visu, ko Tu dod
Bez mēra un bez mitas ?
Par Tavu sauli, kas pār dienām staro,
Par Tavām zvaigznēm, kurās naktis mirdz,
Par uguns siltumu, par ūdens veldzi,
Par ziedu krāšņumu, kas mūsu rokās plaukst,
Par auglību, kas zemes bērnus baro.
Tas ir Tavs spēks, kas liek vēl sirdij pulsēt,
Tā Tava dzīvība un Tevis dāvāts laiks !
Es acis paceļu un redzu : Debess logi
Ir atvērti, lai zemei veltes plūst
Es sirdi atveru un jūtu: NĒ !
Ne Tavas dāvanas, bet Tu , Dievs, pats,
Tu esi Tas, kā tuvums svētī mūs.
Tu mūsu laime, bagātība, prieks,
Tu, mīlestības Dievs !
Kā lai Tev pateicos ?
*******
JĒZUS
Arī tad, ja no pasaules visas tikai vienu Viņš varētu glābt,
Tikai viens ja pretī Tam tiektos,
Viņš tomēr steigtos
Visaugstākā kalnā kāpt,
Nāves dziļākā aizā liektos.
Trīc rūgtais kauss tā izmocītās rokās,
Un tumsas spēki čukst :”Tavs pūliņš velts !”
Nav cilvēka, kas notrauc asins sviedrus,
Nav cilvēka, kas tic, kas mīl, kas lūdz...
Viņš var vēl novērsties no zemes aukstā vaiga
Un piecelties. Un atstāt pasauli...
Bet NĒ! Viņš paliek šeit un iet līdz ceļa galam
Ar Savām brūcēm cērtot jaunu ceļu !
Un
Arī tad,
Ja no pasaules visas tikai vienu Viņš varētu glābt,
Tikai viens ja pretī Tam tiektos.
Arī tad, riskējot pazaudēt visu,
Viņš būtu atdevis Sevi,
Lai izglābtu tikai šo vienu –
Lai izglābtu TEVI !
*******
TOMĒR SAVĀDĀK.
Paldies Tev, Dievs, par Debesīm,
Kas gaismu mūsu ceļā lej
Arvien tāpat, bet vienmēr savādāk
Ik rītu savādāk,
Paldies Tev, Dievs, par pumpuriem,
Par ziediem smaržīgiem, kas plaukst
Arvien tāpat, bet tomēr savādāk,
Ik gadu savādāk.
Par pestīšanas Avotu
Un Dzīvo Maizi, ko Tu dod
Arvien tāpat, bet tomēr savādāk,
Ikreizes savādāk.
Arvien tāpat, bet tomēr savādāk
Man sirdī atskan Tava Gara balss.
Tāpat, tāpat, bet vienmēr tuvāk Tev
Tu mani sauc un pretī nāc. Paldies tev, Dievs.
*******
VISS
Jēzu, Tu man esi viss,
Viss – skaistākais,
Viss – labākais.
Tu pāri manām dzīves debesīm
Varavīksnes tiltu cel.
Tu esi solījums, drošība visam,
Tu esi ļoti vajadzīgs man.
Labums tas, ko Tu man sniedz
Tas – nebeigsies,
Tas līdzi ies
No zaļo bērnu dienu rītausmām
Līdz pat klusam saulrietam.
Tu esi solījums, drošība visam,
Tu esi ļoti vajadzīgs man.
*******
ES – AKLAIS BARTIMEJS.
Kungs Jēzu, žēlīgs esi, pie manis noliecies.
Es dzirdu Tavus soļus un ticu : Tu tur ej.
Par mani apžēlojies! Es – aklais Bartimejs.
Tīk acīm sauli redzēt, ir skaistuma tik daudz,
Bet manas gara acis vēl dziedinātas nav.
Es redzu to, kas zūdošs, ko taustīt var un tvert,
Bet mūžīgajām lietām, Kungs, manas acis ver !
Lai redzu, kā Tu redzi, kas tiešām vērtīgs, labs
Un vairāk vēl no Tevis sirds zināt , saprast slāpst.
Lai dzīvoju kā redzot
To, kas vēl neredzams,
Caur neziņu, bez bažām
Lai skatos ticībā
Kungs Jēzu, žēlīgs esi, pie manis noliecies.
Es dzirdu Tavus soļus un ticu : Tu tur ej.
Par mani apžēlojies ! Es – aklais Bartimejs.
(Oktobris, 2007.)
*******
TU NENĀCI, LAI GARĀM IETU.
Tu neatnāci, Jēzu, tāpēc, lai kādam garām ietu,
Tu nāci meklēt, atrast, roku sniegt
Vismazākam, visgrēcīgākam, vistālāk aizgājušam.
Ak, arī man ! Un, cilvēk, arī Tev !
Viņš nenāca, lai kādam garām ietu,
Viņš Draugs un Glābējs visiem,
Visiem, visiem...
Kam slāpst, lai nāk,
Kas grib, lai ņem –
Bez maksas dzīvais ūdens plūst.
Viņš nenāca, lai kādu nosodītu,
Pēc atmaksas kaut brēca mūsu grēks.
Kā kalps Viņš zemojās, lai palīdzētu –
Ak, mīlestības noslēpuma spēks !
Lūk, Golgāta! Tur Jēzus mīļās rokas
Pie krusta naglotas.
Mirst mūsu vietā dieva Dēls !
Par grēku samaksāts. Ir nāve uzvarēta !!!
Un Jēzus saka: ”Dzīvo ! Dzīvo ! „
Ne grēkā vairs, bet jaunā, skaistā dzīvē,
Kad sirdi apskauj piedošanas miers.
Miers... Laime, dzīvība un viss papilnam-
To zemes bērniem Jēzus tuvums sniedz.
Tu neatnāci, Jēzu, tāpēc, lai kādam garām ietu,
Tu nāci meklēt, atrast, roku sniegt
Vismazākam, visgrēcīgākam, vistālāk aizgājušam.
Ak, arī man ! Un, cilvēk, arī Tev !
*******
GOLGĀTAS PAKĀJĒ
Ilgi meklēju skaistākos vārdus
Lai, Jēzu, tev pateiktos.
Sirdī vēlējos Golgātas kalnā
Atnest ziedus viskrāšņākos.
Ak, cik svēta un brīnišķa straume
No Golgātas kalna plūst!
Ilgi meklēju skaistākos vārdus,
Bet nu apbrīnā palieku kluss...
Pārāk maz varu izsacīt vārdos,
Ik zieds jau no Tevis dots.
Cilvēks rītus un vakarus sārtos
Tik no tevis vien saņemt prot.
Atkal Golgātas kalnā es kāpju,
Kāds spēks mani augšup nes.
Savu sirdi, kas pārpilna sāpju
Krusta ēnā nolieku es.
Ak, cik svēta un brīnišķa straume
No Golgātas kalna plūst !
Ilgi meklēju skaistākos vārdus,
Bet nu apbrīnā palieku kluss...
*******
PIE TEVIS.
Vārdi kā akmeņi smagi sakrauti mugursomā (pašai jānes),
Griezīgās vilšanās sāpēs samūrēti, sasieti smeldzīgās domās...
Sirds smaguma pilna līdz malām,
Līdz galam.
Kā atraisīt mezglu tik ciešu ?
„Kur gan citur , mans Dievs? Pie Tevis iešu...
Krīt smagums pie Tavām kājām,
Birst akmeņi, asaras, smiltis...
Esmu atnākusi uz mājām,
Pie Tevis – sirdsviegli un silti.
2006.III
*******
KAD CEĻI DALĀS.
Kāda savāda silta migla šorīt
Caur sirdi un domām kāpj acīs.
Kādus savādus vārdus- ilgi neteiktus- gribas sacīt :
„Paldies par visu. Paldies.”
Tagad, kad ceļi dalās, kāds kopā ar mums vairs nenāks.
Pēkšņi kļūst skumji un bail,
Kauns –
Kur gan šie vārdi bij’ senāk ?-
„Paldies par visu. Paldies.”
Tik ilgi mēs jutāmies aizvējā
Rūpju un gādīgas laipnības lokā,
Bij’ pierasts tā kā zem spārniem –
Zem lūgšanās paceltām rokām.
Paldies par visu. Paldies.
Mēs zinām , Dievs dāvā mums dzīvības laiku,
Jaunas iespējas, jaunus rītus,
Bet varbūt aizmirsta velte-
Viņš dāvā mums citam citu !
Lai tāpēc šodien Svētajā Garā, kas vienmēr vislabāko zina,
Mēs patiesu mīlestību un sirsnīgu brālību svinam
Un lūdzam – Kungs, Valdniek pār debesu klētīm,
Savus bērnus sargādams sargā un svētīdams svētī !
2006.g.III
*******
TAS NEKAS
Tas nekas, ka vēl kaili ir koku zari,
Tas nekas, ka vēl stindzinošs vējš,
Tomēr cīruļa dziesmu pavasarim
Sirds, dziedi !
Kas ticēs , tas visu spēs !
Sirds dziedi un pateicies ! Dziedi un slavē !
Tas nekas, ka reizēm ceļš liekas vēl tāls.
Jēzus Kristus – Tavs mūžīgais Pavasaris-
Pa šo ceļu tev pretī...
Pa šo ceļu tev pretī jau nāk !
Sirds, dziedi !
1998.g.
*******
Neaizmirst pagātni !
Mācīties no tās !
Nebīties nākotnes –
Sagatavoties tai !
1998.g.XII
*******
Ko celt vari, to nest vari
Un saprast, ko īsti gribi – vari
Tad, kad dari !
Velt. Tomam 2000.g.
*******
JUMTI
Māju jumti kā atvērtas burtnīcas lapas –
Viss tik nesaķēpāts, balts un tik jauns.
Bet šādu sterilu dzīves pārskatu
Debessoģim nest būtu man kauns.
“Ko tu darījis esi ?” Viņš teiktu,
„Vai patiešām, patiešām neko ?
Tā Tava vislielākā vaina
Visu aprakt, kas tev ir dots.
Lielā „ES” un apziņā staltā
Savas taisnības runu tu sāc,
Bet šai svētuļa paltrakā baltā
Velti manā priekšā Tu nāc.
Vai labāk nav paklupt un pakrist,
Bet pūlēties labāko
Nevis visam, ko varēji paveikt
Ļaut palikt par baltu „neko”.
2006.g.
*******
SAVĀ VEIDĀ
Ne kā gleznotājs ar otu
Dievs mākoņus glezno
Savā īpašā veidā.
Ne kā muzikants ar stīgām vai bungām,
Savā īpašā veidā
Dievs mūziku rada un dziesmu.
Ne ar rīksti un dusmām
Savā īpašā veidā
Dievs cilvēkus māca un vada –
Ar mīlestību.
2006.g.
*******
Ar vārdiem kā klucīšiem spēlējos,
Ceļu gaisa pilis un tiltus,
Kur visi cits citu vēlētos
Vienmēr satikt un uzņemt silti...
Bez kastām, kāpnēm un trepītēm
Vienā draudzīgā cilvēku ciltī,
Bez lepnības melu spēlītēm,
Bez nodevības un viltus.
Tas laikam par daudz, ko es vēlējos
Dzīves dienu vizošās smiltīs...
Ar vārdiem kā klucīšiem spēlējos,
Ceļu gaisa pilis un tiltus.
2006.g.II
*******
LABĀKAIS VĒL GAIDA
Es atveru acis ar prieku,
Kaut vēji, vēl tumsa un nakts.
Kaut neredzu taku, kur iešu,
Bet zinu – Dievs blakus man nāk.
Kā Enohs es eju ar Viņu
Un ciešāk vien pieķeršos Tam.
Nav baiļu, nav neziņas biedu –
Es uzticos Augstākajam.
Cik labi tā ticībā gaidīt
Un zināt: uz labu ir viss,
Ja tikai Tu paliec ar Dievu
Nekas vēl nav pagājis.
Labākais Tevi vēl gaida,
Tik tikko tas iesācies –
Ar mirkli, kad atdevi Dievam
Gan sevi, gan visu, kas spiež...
Līdz mūžības saulainam rītam,
Kas pretī zied starojošs,
Bet ticībā dzīvā jau tagad
To iemācos piedzīvot.
31.10.2007.
*******
Pamošanās
Atveru savu sirdi kā ziedu,
Tu - kā saule, kam pretī tiekties.
Pats mani modini, sauc, lai es ietu,
Dāvini spēku augšup sniegties.
Tu pacel domas nīcībai pāri,
Kaut arī vilktos daudz mākoņu smagu.
Kā varavīksnes mirdz saules stari
Pār jauno dienu, pār manu taku.
Apziņa mostas un satver kokli,
Apsveicot tevi, gavilē, smej.
Griba tver bungas, taures un flautas,
Stabules, zvārguļi līksmojot dej'.
Tu - mana gaisma, Tu - mana dziesma,
Bazūnes skaņas dvēselē trauc.
Siltums un gaisma - tā Tava liesma,
Uzrunā mani, Tev tuvāk sauc.
Esmu es vijīga stīga - priekš Tevis,
Neesmu vajadzīgs pasaulē pašam.
Tu - mana dzīve, ko mīlēdams devi.
Lai slavē Kungu visi, kam dvaša !
(16.11.2007.)
*******
KĀ GRAUDS.
Kā grauds zemes klēpī mēs izaugam mirstot
Un tikai atdodot sevi, var gūt.
Tā grēcīgam "es" vajag pārvērsties, irstot
Un augot par jaunu dzīvību kļūt.
Bet ne jau ar savām pūlēm vai spēku
Mēs varētu nīcības varu šeit lauzt.
Jēzu, caur Tava Upura spēku
Ļauj vecajam iznīkt, liec jaunajam augt !
Tu gāji šo sevis upura ceļu,
Lai atpirktu mūs, lai mācītu mūs.
Un ticot Tev - Glābējam- spēku es smeļu:
Nāks mūžības diena, kas atjaunos mūs.
27.11.2007. Rīga
*******
TOMĒR VISS IR LABS
Svina pelēkas šodien debesis raud,
Lietus asarās skalojas rūtis.
Vēji elsojot gaismas dienas vēl sauc,
Liekas, elpot bez saules pat grūti.
Bet ja nebūtu lietus, kas zemi skar,
Nedzīvs tuksnesis pasaule kļūtu.
Velti sējējam strādāt un lauku art,
Velti sēklu tur kaisīt tad būtu.
Lai gan skumji var kļūt, tomēr labs ir viss,
Zemes Radītājs Dievs ko ir devis.
Grēka pasauli šo Viņš ir mīlējis
Un Viņš rūpējas arī par tevi.
Dzīves saule kad bēdu mākoņos bēg,
Spēki zūd, nesot sāpes un krustu.
Sirdī cerības liesma tik gaiši deg
Kaut reiz sāpes un asaras zustu.
Bet ja nebūtu bēdu un grūtību,
Viegli ticība sirdī mums gaistu.
Tik caur cīņu mēs iegūstam uzvaru,
Sniegsim mērķi reiz dārgo un skaisto.
Tādēļ Debesu Tēvam lai slava skan
Gan par sauli, gan arī par cīņām.
Ka Viņš pārbaudes vētras dod Tev un man,
Lai mēs varētu būt reiz pie Viņa.
*******
NEAIZEJ GARĀM !
Cilvēks cilvēkam daudzreiz garām aiziet
Kā nedzīvam akmens stabam.
Cilvēkam nav laika pacelt skatu no steigas,
Nav laika apstāties, nav laika vārdam labam.
Jo sirds kā ledus vienaldzībā cieta,
It visu tikai savam godam glabā.
Un tikai sev ir jākrāj laiks un vieta,
Priekš sevis labums jārauš rokām abām.
Cilvēks cilvēkam daudzreiz garām aiziet,
Un kādam ir jāpaliek vienam
Uz ielas, kad saule jau riet...
Bet Jēzus nepaiet garām nevienam.
Kad zeme kā kuģis ar salauztu mastu
Bij’ grēka vētras un negaisa varā,
Jēzus ilgojās atdot tai mūžības krastu,
Jēzus nespēja aiziet tai garām.
Aiz zvaigžņu tālumiem, kur Tēva mājas,
No Debess pulkiem teikts un godināts,
Viņš visu atstāja un tālo ceļu gāja,
Viņš nāca atpestīt, Viņš nāca glābt.
Virs zemes šīs, kur asaras un raizes,
Kur valda nāve un grēka melnais lāsts,
Viņš nāca kā Mūžīgās dzīvības maize,
Virs zemes sākās Dieva mīlestības stāsts.
Bet izredzētā tauta Dieva Dēlu nepieņēma,
Un cietās sirdis krusta nāvi lēma-
Par zemes grēkiem svētā asins lējās,
Bet ļaudis zaimoja, bet ļaudis smējās...
Ak, nežēlīgā grēka tumsas vara!-
Kā akli – savam Pestītājam
Aizgāja tie garām!
...Bet šodien Jēzus nāk tev tieši pretī,
Tu pasteidzies nolaist acis,
Aiz darbu kalniem slēpties tu vari,
Jo Jēzus ir tava lielākā vajadzība,
Jo Jēzus tev visu var dot.
Viņš tavu nemieru un sāpes
Ar Savu mieru segs,
Un bezcerības tumsā
Viņš jaunu gaismu degs-
Tik apstājies ! Neaizej garām!
Cilvēks cilvēkam daudzreiz garām aiziet,
Bet Jēzus- nekad un nevienam.
Cilvēks cilvēkam pieradis garām aiziet,
Bet vai Jēzum arī tu aiziesi garām?
*******
CEĻĀ
Kad ceļmalā es gurdens klusi stājos
Un spēka nav, lai atkal spētu iet,
Kad nesniedzamas liekas Tēva mājas,
Bet debesīs jau blāzmo saules riets,
Tad ,Jēzu, gaišu manu skatu dari,
Lai līdzās varu Tevi ieraudzīt.
Lai vienmēr Tavas mīlestības stari
Kvēl tā kā zvaigznes dzīves pusnaktī.
No tumsības Tu mani aicināji
Un gaismas tālumus man atvēri.
Ja šodien saki: ”Tev vēl tālu jāiet”,
Tad gribu iet, ak, mani stiprini!
Vēl jāiet ceļš, vēl jānes rūpju nastas,
Bet Tava mīlestība nāk man līdz.
Par to ik nostaigātais solis stāsta,
Gan novakars, gan uzaustošais rīts.
Ar tumšām naktīm gaiši rīti mijas,
Ar rudens dienām skaistais ziedonis,
Uz mūžību mans dzīves gājums vijas,
No Jēzus mīlestības pavadīts.
DZĪVĪBAS CEĻŠ (I daļa)
Dzīvības ceļa sākums ir Golgatas krusts.
Ja varētu atņemt šo vienkāršo krustu,
Gan sākums, gan gala mērķis
Šim ceļam uz mūžību zustu.
Golgatas krusts...
Tur briesmīgās sāpēs un mokās
Grēka nopelna kauss bija ielikts
Svētajās Jēzus rokās.
Viņš izdzēra sausu
Cilvēku grēku līdz malām pielieto kausu,
Lai tādēļ ikviens, kas cerību savu uz Viņu liktu,
Glābts, apžēlots, atpestīts tiktu.
Ceļa sākums ir Golgatas krusts,
Ceļa sākums : Jēzus iemītās pēdas.
Var visi pasaules ceļi zust,
Kļūt līdzenas kalnu grēdas,
Bet Jēzus iemītās pēdas
Ir un paliek vienīgais mūžīgās dzīvības ceļš.
